Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

Ja es joprojām dzīvotu divdesmit pirmajā gadsimtā, -Lučiano reiz teica audžutēvam, tad ar nepacietību gaidītu nākamo gadu, lai varētu saņemt braukšanas apliecību. Jūs jau zināt, es jums stāstīju: lai brauktu ratos bez zirga. Tētis automašīnu parka sporta centrā jau man šo to ierādīja. Bet tagad viss pagalam man nebūs pat divriteņa. Tāpēc neatliek nekas cits kā apgūt pārvietošanos ar tāliešu satiksmes līdzekli.

Detridžs bija klusējis. Lučiano tik reti runāja par pagātni, kas bija tik tālu nākotnē un kur bija daudz mašīnu, tās Elizabetes laika anglis spēja iedomāties tikai ar lielām grūtībām. Detridžs cieši apkampa Lučiano. “Jā gan, to tev nudien ne-skādētu apgūt,” tas bija viss, ko viņš pateica.

Tad nu abi stravaganti kopā ar Čezari uzsāka slepenās stundas. Sākumā ar segliem, lai gan Lučiano dedzīgi vēlējās ātrāk pāriet uz jāšanu bez segliem, lai var līdzināties Čeza-rem un jāt tikpat viegli un veikli.

Nemēģini skriet, pirms neesi iemācījies staigāt, brīdināja Čezare.

Nerimšos, kamēr nespēšu jāt riksī! elsa Lučiano, mētādamies augšup un lejup lēnprātīgās brūnās ķēves Dondolas (dondolare šūpoties) mugurā, kuru skolotāji bija viņam izvēlējušies.

Nekreņķējies takš, iesaucās Detridžs, gan jau mēs no tevīm zirdzinieku uztaisīsim.

Džordžija, pēcpusdienā izgājusi laukā no skolas, nezināja, ko iesākt. Uz mājām iet negribējās tur gaidīs Rasels, bet uz antikvariātu ļauno apmelojumu dēļ meitene baidījās iet. Tiec nu skaidrībā, kā Rasels uzzinājis par viņas ciemošanos pie Gold-smita kunga. Beigās Džordžija nosprieda, ka vienlaikus sēdēt mājās un lodāt ap antikvariātu Rasels tomēr nespēs, tāpēc izšķīrās un devās apciemot veco vīru.

Kad Džordžija ienāca veikaliņā, Goldsmita kungs tirgoja divas zaļas vāzes švītīgai kundzei, tāpēc gaidīdama meitene sāka šķirstīt vecus Country Life žurnālus, kas bija nolikti uz apaļa marmora galdiņa telpas stūri. Stūķēdams desmit mārciņu banknotes kases atvilktnē, Goldsmita kungs rādījās visai labā omā. Kā nekā pirmais darījums vairāku dienu laikā.

Tu izskaties labāk, mīļumiņ, viņš teica.

Man klājas lieliski, atbildēja Džordžija, ārsts teica, ka pie visa vainīgs nogurums.

Un kā ar zirdziņu vai atradās? Goldsmita kungs painteresējās.

Pie Rasela, Džordžija drūmi atbildēja. Vecāki lika atdot man, bet viņš jau bija paguvis atlauzt spārnus. Paskatieties!

Džordžija izņēma salīmēto zirdziņu no kabatas un iepakojuma. Goldsmita kungs nopētīja spārnus.

Kāds, tos labodams, krietni pastrādājis, viņš secināja.

Mamma, atbildēja Džordžija. Vēl jau nevarēja zināt, vai zirdziņš būs tikpat labs kā agrāk, bet to jau Džordžija pirms stravagēšanas nevarēja zināt.

Tad jau tev bija taisnība par Raselu? jautāja Goldsmita kungs. Ko darīja vecāki?

Neko! rūgti izsaucās Džordžija. Nepatikšanās esmu iekūlusies es, nevis viņš!

Kas par nepatikšanām?

Džordžija saminstinājās.

Nav svarīgi, viņa teica. Vispār jau es atnācu pateikt, ka zirdziņš atradās un es uz laiciņu aizceļošu. Laikam jau

vecāki nolēmuši mūs ar Raselu uz brīdi izšķirt.

i

Man tavu apciemojumu pietrūks, atbildēja Goldsmita kungs, lai gan iecere, manuprāt, nav peļama.

Jā, piekrita Džordžija, turklāt Devonā varēšu jāt uz īsta zirga, kas pieder manai draudzenei.

Vienu no spoguļiem Rodolfo bija pavērsis uz Lielo kanālu. Ar tā palīdzību stravagante patlaban sekoja brāļu airētajai man-dolai ar jauno di Kimiči un viņa māsīcu. Redzēdams, ka abi jaunieši sabāzuši kopā galvas, Rodolfo pasmaidīja nūja, Gaetano iepazīstina Frančesku ar Belecas ievērojamākajām vietām.

Darbi labi iet no rokas, vai ne? atskanēja balss aiz muguras.

Rodolfo pagriezās pret Ariannu, tagad uzsmaidīdams viņai.

Nemaz nedzirdēju, kā ienāci. Laikam jau tā ir vecuma pazīme.

Arianna, ieradusies pa slepeno eju, uzlika roku uz Rodolfo pleca.

Tu nekad nebūsi vecs, viņa sacīja. Abi izskatās laimīgi, vai ne?

Arianna, tu esi iesaistījusies bīstamā spēlē, teica Rodolfo.

Es? jaunā Hercogiene iepleta acis. Tas taču tik dabiski princis pavada laiku ar vienīgo radinieci Belecā!

Rodolfo sarauca uzacis.

Zini, tu ar katru dienu kļūsti līdzīgāka savai mātei!

Džordžija, nespēdama iemigt, atlaidās gultā ar salaboto zirdziņu rokās un sāka prātot par Remoru. Ko tad, ja stravagē-šana vairs neizdosies? pamazām laizdamās miegā, meitene sev zvērēja: “Ja tikšu atkal Remorā, darīšu visu, ko Falko gribēs, nekavēdamās ne brīdi, kamēr talismans atkal nav ticis Rasela rokās.”

Atvērusi acis, Džordžija ieraudzīja sauli, kas pa dakstiņu jumta spraugām meta zeltainu gaismu Auna siena šķūņa putekļos. Apakšā uz akmens klona, ēdot šmakstinādami, mīņājās zirgi. Viņa atkal bija Remorā!

Džordžija apbrīnoja zirdziņu savā plaukstā. Tik niecīgs un trausls, tomēr Rasela uzbrukums nespēja laupīt tam spējas!

Notraukusi sabirzušos salmus no sava raupjā remorieša tērpa, Džordžija vientuļi nokāpa pa trepēm un devās uz Paolo mājām, ar izmisumu lēsdama, cik ilgs laiks varētu būt pagājis kopš viņas pēdējās stravagēšanas un kas tikmēr remorā noticis?