Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

Tā nu gluži nevarētu teikt, iebilda Fiorentino. Tūristus vadā jaunāki mandoljeri. Mēs ar brāli jau sen esam atvaļināti, tomēr mums ir pietiekami daudz zināšanu, lai varētu godāto viesi iepazīstināt ar savu pilsētu.

Jādomā, ka jūs atvaļinājāties pavisam nesen, teica Frančeska. Cik man zināms, mandoljeri darba gaitas pārtrauc divdesmit piecu gadu vecumā.

Brāļi par komplimentu nopriecājās, uztverdami to kā labu joku.

Man jau pašai nebūtu nekas pretī apskatīt pilsētu, turpināja Frančeska. Brālēns, Vēstnieks, pērn atveda mani šurp laulāties, bet no Belecas tikpat kā nekas nav redzēts, vienīgi ievērojamākās vietas tādas kā Bazilika un koka tilta tirgus. Dzīvoju lielākoties ieslēgta vīra palazzo, un mana vienīgā sabiedrība ir kalpone.

Bet jūsu vīrs? apvaicājās Edžidio, kas mazliet pārzināja Frančeskas laulību vēsturi.

Viņa te nav, atbildēja Frančeska. Padomnieks Albāni devies pārraudzīt savus vīna laukus Čitanovas apkārtnē.

Frančeska noklusēja savu uzstājīgo prasību pret Rinaldo di Kimiči par viņas un vecā Albāni laulības šķiršanu un to, ka negrasās palikt ne mirkli ilgāk pie vīra sāniem Belecā. Albāni tiešām piederēja vīna lauki dienvidos, taču vīnogulāji, apkrituši ar miltrasu, nīkuļoja: tieši tāpēc jau viņš bija piekritis pieņemt di Kimiči līgavu, kas ieradās ar lielu pūru. Tomēr izrādījās, ka atbrīvoties no piespiedu laulībām ir krietni sarežģītāk, nekā Frančeska iedomājās, Albāni bija pietiekami viltīgs un negribēja zaudēt Frančeskas pūru.

Di Kimiči ģimenei tas bija kutelīgs jautājums. Tūlīt pēc Hercogienes vēlēšanu farsa Frančeska cerēja atgriezties Be-lonā, bet pienāca vēsts no personas, kas bija tikpat ietekmīga kā hercogs Nikolo, ar norādījumu palikt pilsētā, kamēr tiks izstrādāta laulību šķiršanas procedūra, kam bija jāglābj di Kimiči dzimtas gods un jārada ilūzija, ka Belecā Frančeska apmetusies personīgu motīvu dēļ.

Mēs labprāt izrādītu jums abiem ar Principe dzimto pilsētu, teica fdžidio.

Gaetano pat neiedomājās, no kurienes Frančeskai zināms, ka viņš šajā laikā kuģo pa kanāla ūdeņiem, un kā viņai vienai izdevies atstāt palazzo. jauneklis juta tikai prieku par tikšanos. Nākamās pāris nedēļas viņš aizvadīja kopā ar Fran-česku un Rosi brāļiem, iepazīdams pilsētu gan pastaigājoties, gan peldot mandolā.

Viņi aizbrauca uz salām, un Gaetano nopirka māsīcai mežģīnes un stikla izstrādājumus, bet sev jaunu dunci. Pēc tam abi iebaudīja brīnišķīgas kūkas Burleskā un apmeklēja Mer-lino stikla muzeju. Gaetano nopētīja stikla masku, izlasīja stāstu par Remoras princi, kurš bija dejojis ar Hercogieni, kas šo masku nēsāja. Hercogienei toreiz bija paslīdējusi kāja, un maska saplīsusi viņai uz sejas. Kopš tā laika visām neprecētajām sievietēm Belecā no sešpadsmit gadu vecuma bija jāstaigā ar maskām.

Kaut kas labs manās drausmīgajās laulībās tomēr ir, -čukstēja Frančeska, maska man šeit nav jānēsā. Nezinu, kā Hercogiene to pacieš. Kāda jēga būt jaunai un daiļai, ģērbt skaistus tērpus un nēsāt dārgakmeņus, ja neviens neredz tavu seju? Manuprāt, viņa drīz vien apprecēsies, lai atbrīvotos no maskas.

Sarunas laikā Gaetano jutās neveikli. Princis nevarēja izšķirties, vai stāstīt Frančeskai par Belecas vizītes mērķi un to, ka bezmaz katru vakaru viņš pusdieno divatā ar Hercogieni, kas smaidīdama sēž viņam pretī pie galda, neslēpdama daiļumu, bez maskas, un Gaetano viņu uzrunā par Ariannu.

Tas noteikti bija mūsu vectēvocis, ierunājās Frančeska, lasīdama paskaidrojumu līdzās maskai.

Gaetano nolaidās atpakaļ uz zemes. Viņi ar Frančesku bija di Kimiči, viens no abu priekštečiem bija griezies dejā ar liktenīgo Hercogieni. Gaetano gan nezināja, vai Arianna ir viņas pēctece, tomēr valdīja uzskats, ka Belecas Hercogiene noindējusi jauno Remoras princi. Žēl, ka viņš to uzzināja tikai tagad. Kas tur ko brīnīties, ka di Kimiči ar Belecas pilsētu naidojas.

Jājautā, vai viņa laulības ar Ariannu šo naidu pārtrauks?

*

Nekā nebija, puiškan, provē noturēties! varen uzjautrināts smēja Viljams Detridžs.

Vecajam anglim ar Čezari bija kopējs noslēpums: abi mācīja Lučiano jāšanas mākslu. Vismaz centās to darīt. Lučiano nebija pārāk apdāvināts un diezgan bieži krita no zirga. Tā kā vingrinājumi notika pļavā, kur netnika mīksta siena, smagāku ievainojumu par nobrāzumiem un aizvainotu lepnumu nebija. Lučiano negribējās, lai par viņa vingrināšanos uzzina Džordžija, tāpēc privātstundas notika rīta agrumā vai nakts melnumā.

Lēmums Lučiano prātā nobrieda, vērojot Stellata priekšsacīkstēs Čezari, kas jāja uz neapseglota zirga. Lučiano ap-skauda Čezari, kas ar skaisto bēri Arkandželo veidoja vienu veselu un sēdēja zirga mugurā kā uzliets. Joprojām smeldza arī atmiņas par Džordžijas un Čezares ceļojumu zirga mugurā no Santa Finas kopā ar Gaetano di Kimiči Lučiano ar Falko tikmēr bija jāvelkas viņiem aiz muguras karietē. Pat

Falko, kas bija trīs gadus jaunāks par Lučiano, pirms negadījuma droši vien bijis labs jātnieks.