Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

Iegrožotais dzīvnieks krietni īsāko pavadu centās raut straujāk, līdz ar to aizvilkt Merlu tālāk no staļļa kļuva vēl grūtāk. Enriko nācās to vadīt, pašam atrodoties daudzus metrus zemāk; beidzot kumeļš laidās tikai nedaudz virs lauka, jo spiegs iemanījās viņu saudzīgi pietuvināt zemei. Jau krietnu laiku zvaigžņotajās debesīs tas nemaz nebija pamanāms. Drīz zirgs atkal stāvēja uz cietzemes. Sakļāvis spēcīgos, melnos spārnus, melnis trīsēdams stāvēja, tikmēr Enriko mierinoši runājās un tad uzmeta pār nodevīgajiem spārniem segu.

Lai nu kā, Enriko Santa Finā bija labi iekārtojies. Hercoga zīmīte atvēra spiegam di Kimiči vasaras pils durvis, kur viņam tika piešķirta visnotaļ ērta istaba, ari ēst un dzert varēja pēc sirds patikas. Melno kumeļu Enriko zagšus ieveda staļļa steliņģī (viņš uz karstām pēdām bija sadraudzējies ar Hercoga galveno zirgu puisi Nello). Nello labi zināja sava saimnieka raksturu, tāpēc, kad nakts melnumā parādījās svešais vīrs ar acīmredzot zagtu zirgu, viņš nepamirkšķināja ne aci, pat noprazdams, kas tas par zirgu. Citi zirgu puiši pret jaunpienācēju izturējās atturīgi prašņāt par Hercoga darījumiem neatmaksājās.

Enriko izstaigāja pili, pārsteigts par nesamērīgo istabu skaitu un kāpņu telpu izmēru.

Dia! viņš klusi izmeta. kas to būtu domājis, ka di Kimiči ir tādi bagātnieki!

Todien pilī valdīja rosme kā bišu stropā. No Hercoga bija pienākusi vēsts, ka viņš uz vairākām nedēļām atvedīs uz pili pastarīti. Falko sava jaukā rakstura, eņģeliskās ārienes un situācijas traģisma dēļ bija iemantojis patiesu pils ļaužu mīlestību. Pavārs steidza gatavot zēna iecienītos ēdienus, kalpones uzkopa viņa istabu un slaucīja putekļus pārējās oficiālajās telpās, lai Hercogam nebūtu, kur piesieties.

Kad uz ceļa no Remoras puses parādījās kariete, Enriko to vēroja no lodžijas virs galvenās ieejas. Spiegs bija nolēmis lieku reizi acīs nerādīties: lai Hercogs vispirms izmitina dēlu viņa istabā. Tagad Enriko devās uz stalli aplēst nopelnīto balvu. Atklāti sakot, nebija nekādas vēlēšanās tikties ar jauno Falko. Nello bija viņam izstāstījis par negadījumu. Spiegu, kas, daudz neprātodams, par attiecīgu samaksu spēja iegrūst otram ribās nazi, šķebināja slimības un fiziskas kroplības, sevišķi pie bērniem.

Džordžija bija atlaidusies gultā ar cietušo zirdziņu rokās, un pār vaigiem meitenei lija asaras. Likās, ka pēdējo divdesmit četru stundu laikā sabrukusi visa pasaule. Jau kuro reizi Džordžija nožēloja, ka otrdienas naktī nobijās un nestravagēja uz tāliju. kas zina, vai izdosies vēl kādreiz tur nokļūt. Nelietīgais Rasels tika cauri sveikā un vēl izplatīja zemiskas baumas par nekaitīgu draudzību. Kā tas viņam izdodas? Raselam taču nebija taisnība, ko tur runāt, bet māte ar Ralfu kāpņu telpā strīdējās par Džordžiju! Ai, kā meitene Raselu ienīda!

Džordžija iedomājās par Gaetano, Čezari un Lučiano, kas pret viņu izturējās ar cieņu un mīlestību. Arīdzan Falko. Turklāt pēdējā laikā Falko Džordžiju uzlūkoja kaut kā īpaši. Arī skolā viņai bija jauna draudzene Alise. Abas bija pasākušas iet kopā pusdienās un vairākas reizes bija tikušās pēc stundām. Cik jauki, ka līdzās ir draudzene! Ja ne Rasels, Džordžijas dzīve būtu ievērojami uzlabojusies. Bet tagad, dzīvodama zem viena jumta ar tik naidīgu cilvēku, viņa jutās kā sprostā un nespēja tikt vaļā no stresa. Ja iebiedēšanas kampaņa Raselam izdosies, Džordžijai aizliegs pat apmeklēt Goldsmita kungu.

Meitenei pēkšņi sagribējās būt tādai kā di Kimiči: bagātai, varenai, lai var iznīdēt ienaidnieku. Šobrīd meitene nedomādama iesūtītu Rasela istabā slepkavu. Mirkli vēlāk pašas domas viņu šausmināja. Tad, lūk, kā ir būt tādam kā Hercogs! Vienīgi viņam bija spēks un nauda. džordžija nokaunējās.

Pie istabas durvīm kāds pieklauvēja.

Džordžij! klusā balsī uzsauca māte. Vai drīkstu ienākt?

Mans kungs! Hercogam aiz muguras atskanēja čuksts. Ar lielu piepūli Nikolo izdevās saglabāt vēsu mieru. Viņš nesteidzīgi pagriezās.

Tu? ieraudzījis spiegu, Nikolo caur zobiem nošņāca. Tev tas padodas aizvien labāk.

Atvainojiet, ja jūs pārbiedēju, mans kungs, taisnojās Enriko. Taču man šķita, ka grasāties aizbraukt. Negribējās, lai jums tas ietu secen vēlos jums kaut ko parādīt.

Ievedis Hercogu stallī, Enriko virzījās uz tālāko steliņģi. Tumšāks pat par tumsu, kas viņu ieskāva, spārnus nolaidis, tur stāvēja lidojošais zirgs.

Tev izdevās! acīm mirdzot, iesaucās Hercogs. — Iegūt mazo brīnumu!

Pienācis tuvāk, Nikolo noglāstīja kumeļa purnu. Tas bēdīgi atbubināja.

Nello! iesaucās Hercogs. Panāc šurp!

No staļļa dziļumiem iznira Nikolo zirgkopis.

-Jūsu Gaišība, viņš palocījās.

Ko tu varētu mazulīša labā darīt? Nikolo jautāja.

Viņš mazliet padevies grūtsirdībai, mans kungs, paskaidroja Nello.

Gluži dabiski, piekrita Enriko. Ilgojas pēc mātes.

Bet zirdziņš tiks tam pāri, turpināja Nello. Nebaidieties, mans kungs. Rūpēšos par viņu kā par savu bērnu.

Es arī, mans kungs, piebalsoja Enriko.

Hercogs, uzmetis skatienu abiem vīriem, viegli nodrebinājās. Lai nu kā, Nikolo ticēja, ka viņi prot apieties ar zirgiem.

*