Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

Tracis, šķiet, ilga veselu mūžību, bet Rasels tikmēr aizslīdēja, klusi pie sevis smaidīdams. Džordžijai likās, ka dzird viņa domas: “Forši nostrādāts!” Rasels iemanījās uguni novadīt uz Džordžiju, un māte un Ralfs tagad turēja Džordžiju aizdomās par slepenu draudzību ar netīru veci. Salauzts zirdziņš sīkums, kas nu tur!

Bet Džordžijai tas nebija sīkums. Skaidrs, ka Rasels talismanu salauza tīšām. Un Goldsmita kungs nav briesmonis, par kādu Rasels viņu iztaisa. Uz mātes un Ralfa jautājumiem Džordžija atbildēja izklaidīgi, visu laiku domādama par talismanu. Vai salabots, kā solīja māte, tas darbosies?

Paklau, Džordžija beigās izmisusi neizturēja, kāpēc tev neaiziet pie viņa uz veikalu? Večukam nav ne vainas, mēs runājam par tādiem jautājumiem kā etniski un Sjēnas zirgu sacīkstes. Kas tur slikts?

Mamma nopūtās.

Tas bieži sākas tā, Džordžij. Pedofili potenciālo upuri pieradina ar dāvaniņām un izskatās pavisam nekaitīgi.

Goldsmita kungs nav pedofils! iesaucās Džordžija. Un nekādas dāvaniņas viņš man nedod tikai cepumus. Kāpēc jūs nekad manī neklausāties? Es sakrāju naudu un nopirku zirgu. bet nu, kad rasels to salauzis, jūs ļaujat viņam mierīgi aiziet. Goldsmita kungs ir mans draugs. Faktiski vienīgais, citu jau man nav.

“Vismaz šajā pasaulē ne,” Džordžija domās piebilda.

Atpakaļ uz vasaras pili Nikolo pastarīti aizveda karietē. Bija neizsakāmi smagi pēc tik īsas tikšanās atkal no dēla šķirties. Bet, ja tas dara zēnam prieku, neko darīt. Turklāt Falko tagad izskatījās daudz priecīgāks un līksmi čaloja ar tēvu par Gaetano ceļojumu uz Belecu un Hercogienes valsts vizīti uz Stellata sacīkstēm.

Kā tev šķiet, papu, vai Gaetano viņai iepatiksies? Falko jautāja. Neredzu iemesla, kāpēc ne viņš ir tik jauks.

Patikšana nav no svara, atbildēja Hercogs. Galvenais, vai viņai patiks pārējie piedāvājuma noteikumi.

Falko tēvu pazina tik labi, ka nevajadzēja jautāt, kas tie par noteikumiem.

Kā tev šķiet, vai Hercogiene gaida sacīkstes? viņš pajautāja.

Kā gan citādi! atbildēja Nikolo. Izcils notikums Re-moras gadā visa pilsēta dzīvo un elpo tā gaidās.

Falko bija redzējis visas Stellata sacīkstes no piecu līdz vienpadsmit gadu vecumam. Taču pēc negadījuma zēnam vairs nebija drosmes skatīties uz divpadsmit veselīgiem jauniešiem, kas lieliskos zirgos traucas ap Campo.

Tu taču neiebildīsi, ja aizvedīšu tevi uz sacīkstēm? jautāja Nikolo. Pats teici, ka šogad tās apmeklēsi, un esmu pārliecināts, ka tās nāks tev par labu. Varēsi sēdēt uz skatuves blakus brāļiem un man, tēvocim un mūsu goda viesiem.

-Jā, papu, smagu sirdi apsolīja Falko, apzinādamies, ka sacīkšu laikā viņa Tālijā varbūt vairs nebūs.

*

Kad Čezare, Lučiano un Doktors Detridžs atgriezās no Santa Finas, Paolo mājās viņus sagaidīja necerēta viešņa -Rafaela. Nekādu labu vēsti viņi neatveda. Taču manušiete, šķiet, par nepatikšanām jau zināja.

Mani atsūtīja Aurelio, Rafaela tieši pateica. Sak, varbūt jums vajadzīga palīdzība.

Varbūt arfistam piemīt septītais prāts? brīnījās Paolo.

Aurelio redz to, ko citi nepamana, atbildēja Rafaela,

pat neredzēdams, ko redz citi.

Pasakiet viņai, teica Lučiano, manušiem var uzticēties!

Esam zaudējuši kaut ko vērtīgu, iesāka Paolo. Neparastas izcelsmes zirgu. Tikai nedēļu vecs, tomēr augumā krietni lielāks par vienaudzi parastu zirgu. Viņš var lidot.

Rafaela pavisam pieklusa.

Zhou volou? viņa godbijīgi pajautāja. jums viņš ir?

Bija, ar rūgtumu balsī atbildēja Čezare.

Viņš bija mūsu labā zīme, piebilda Paolo, dzimis Aunā, nolemts nest mums veiksmi, tā mēs cerējām. Tagad viss mainījies. Laikam kāds mūsu laimi nozadzis.

Tad lai zaglis gaida nelaimi, atbildēja Rafaela, ar jūsu atļauju palaidīšu tautā ziņu. Mums visās novada malās dzīvo radinieki, kāds varbūt būs ko manījis.

Kā tas nākas, ka jūs pazīstat šo zirgu sugu? jautāja Lučiano.

Mēs pazīstam visu sugu zirgus, atbildēja Rafaela, Zhou volou vēsti labu arīdzan manušiem.

Čezare saminstinājās.

Atvainojiet, ka jautāju, viņš sacīja. Bet, ja jūsējie saprot, cik zirgs vērtīgs, vai viņi to Aunam atdos?

Rafaela uzmeta viņam nopietnu skatienu.

Mēs neesam zirgu zagļi, viņa teica. Nezogam pat parastus zirgus. Spārnotais mūsu acīs ir svēta radība, un mēs uzreiz atdotu to atpakaļ īstajiem aizgādņiem.

Atvainojiet, ierunājās Čezare, gribu jums uzticēties, vienīgi esmu bezgala nobažījies par Merlu. Es palīdzēju viņai nākt pasaulē.

Skaidrs, atsaucās Rafaela. Es rīkotos tāpat.

*

Nozagt lidojošo zirgu nebija tik vienkārši. Enriko pusnaktī paslēpās krūmos, tikmēr Djego palaida augstu virs staļļa pagalma Merlu izvingrināt spārnus. Pavada bija garāka nekā parasti un kurn katm mirkli tā viegli varēja ieķerties koka zaros. Atbilstošā brīdī izlīdis no slēptuves un pārgriezis ādas pavadu, Enriko cieši tajā ieķērās otrs gals bija piesiets spārnotajam kumeļam.