Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

Džordžija izstāstīja, un sirmais vīrs saprata, ka meitene atklāj par savu ģimeni daudz vairāk, nekā viņam līdz šim bija zināms. Tas pusbrālis laikam ir pēdējais draņķis. Ne jau to vien šis būs pastrādājis.

Man bez zirdziņa neiztikt, turpināja Džordžija. Nevaru pateikt, kāpēc jūs tāpat neticēsiet -, bet man viņu vajag, lai izpildītu solījumu. Turklāt tieši šis spārnotais zirdziņš un neviens cits.

Goldsmita kungs manīja, ka Džordžijai sākusies histērijas lēkme, un netika gudrs, kāpēc spārnotais zirdziņš kļuvis meitenei tik dārgs, tomēr pavērojis saprata, ka tā ir apmātība.

Tad jau tik vien tā darba kā prasīt, lai viņš to atdod, vai ne? Zinot, ko šis darījis lai tevi uzskrūvētu vai tā jūs to saucat? -, laikam pieklājīgs lūgums nelīdzēs. Tā jau jūs sakāt, vai ne? Labs teiciens. Labi zinu, kas notiek ar maniem pulksteņiem, ja tos pārlieku uzgriež. Varbūt tu varētu aiziet tieši pie vecākiem un par savām aizdomām izstāstīt? Vecākiem viņš taču tik viegli melot nedrīkst?

Džordžija piekrita varbūt tiešām tā būs jādara, un, dzirdot pieminam pulksteņus, atcerējās par ārsta apmeklējumu. Goldsmita kunga pulksteņi rādīja katrs savu laiku, bet viņas rokas pulkstenītis ceturksni uz divpadsmitiem pēdējais laiks spurgt projām.

Doktors Detridžs sakārtoja kārtis kā iepriekšējā pasjansā. Par kāršu vēstījumu viņš bija ilgi prātojis, līdz beigās nolēma parādīt to Rodolfo. Nolicis spogulīti tā, lai tajā atspoguļojas kārtis, Detridžs sāka to grozīt, līdz ieraudzīja pretī lūkojamies savu veco skolēnu.

Sumināts, māster Rūdolfo, vecais elizabetietis sveicināja, kas jums būtu sakāms par šādu rakstu?

Man, veco zēn, šķiet, ka tas vēsta kaut ko svarīgu, -urbdamies ar skatienu kārtīs, atbildēja Rodolfo, tādēļ, ka jaunajā mēnesī man tās rādīja mats matā tāpat.

Dieviete augošā mēnesi, man domāt, neko labu nesola, -apcerēja Detridžs.

Varbūt viņa interesējas par mūsu darīšanām, minēja Rodolfo.

Tad jau atliek cerēt, ka dievišķu spēku iejaukšanās nāks mūsiem par labu, atbildēja Detridžs.

*

Kad nākamajā dienā Džordžija Remorā neparādījās, Lu-čiano pārāk nebrīnījās galu galā viņš pats taču ieteica kādu dienu izlaist un nestravagēt. turpretim falko, ieraudzījis, ka belecasstravagante pāvesta pili ieradies viens, nespēja slēpt vilšanos.

Šo to varam pārrunāt ari bez Džordžijas, Lučiano saudzīgi teica.

Falko neatbildēja, tikai pamāja, un Lučiano manīja, ka zēns notrauš asaru. Skat, kas par pavērsienu! Varbūt Falko vēlmi tikt pārtulkotam modernā pasaulē ietekmējušas alkas atrasties Džordžijas tuvumā? Pārāk delikāts jautājums, lai mestos uz karstām pēdām pārbaudīt. Nolēmis par jauno problēmu pagaidām galvu nelauzīt, Lučiano pievērsās praktiskiem sīkumiem.

Abās pasaulēs jāveic sagatavošanas darbi, Lučiano lietišķi skaidroja. Džordžija varēs kārtot jautājumus saistībā ar tavu jauno dzīvi un atgādāt šurp talismanu. Bet tev jāizdomā, kādā veidolā tu grasies šeit palikt. Pats saproti, ka, aizstravagējot uz manu veco pasauli un tur paliekot pa nakti, tavs ķermenis Tālijā dienas laikā gulēs.

Jā, piekrita Falko, tu jau teici. Un, ja es tur palikšu, šeit nospriedīs, ka man ir Morte Vivencla, līdz kādudien nomiršu pa īstam. Pēc cik ilga laika, tas, tavuprāt, notiks?

Lučiano nogrozīja galvu. Apbrīnojami, ar kādu mieru trls-padsmitgadīgais zēns spēj runāt par savu likteni!

Neprotu teikt. Man tas bija dažu nedēļu jautājums, bet, kā jau teicu, manu dzīvību uzturēja mākslīgi. Varētu būt tikai dažas dienas. Galvenais vajag būt cēlonim. Diez kas nebūs, ja tavam tēvam radīsies aizdomas, kas noticis īstenībā.

Būs jāprasās atpakaļ uz Santa Finu, atbildēja Falko.

Varu pateikt, ka līdz sacīkstēm gribu padzīvot vasaras pilī, kamēr Gaetano ir Belecā. No turienes vieglāk aizlaisties -kalpi nav tik modri kā mans tēvs.

Bet kādam cēlonim vienalga jābūt, neatlaidās Lučiano.

Esmu padomājis arī par to, atbildēja Falko. Manuprāt, visvieglāk būs notēlot, ka grasījos atņemt sev dzīvību.

♦

Atpakaļceļā uz Aunu Lučiano iegrima pārdomās. Taču, redzot pie staļļiem iebraucam karieti, par Falko viņš aizmirsa. Pa karietes logu, mādams audžudēlam, izliecās Viljams Detridžs.

Pasteidzies, jaunekli Lučian! No Santfinas sajemta vēsts. Brīnums aizlaidies projām!

*

Tovakar Gaetano vēlreiz ieradās Hercogienes palazzo uz svinīgām pusdienām. Viņš bija goda viesis un sēdēja Be-lecas valdniecei pie labā sāna, pa kreisi no viņas atradās Rodolfo. Jaunajam di Kimiči bija sagatavots pārsteigums -otrā pusē viņam sēdēja māsīca Frančeska.

Sveiks, brālēn! viņa teica un acumirklī ievēroja Gaetano nepārprotamo pārsteigumu. Vai tad tu nezināji, ka tagad esmu Belecas pavalstniece?