Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

Likās, ka, paliekot mājā kaut brīdi ilgāk, viņa neizbēgami sajuks prātā.

Viņa Augstība Džiljas princis Gaetano! paziņoja Hercogienes sulainis livrejā.

Gaetano tika ievests plašā pieņemšanas zālē ar augstiem logiem, no kuriem pavērās skats uz kanālu. Telpas dziļumos uz koka paaugstinājuma slējās sarkankoka tronis. Līdzās daudz necilākā krēslā sēdēja melnā samtā tērpies vīrs ar sudrabu caurvītiem melniem matiem. Laikam jau Reģents, jaunās Hercogienes tēvs, padomdevējs un varenais stravagante.

Gaetano juta, ka sirds, tiekoties vaigā ar tēva niknākajiem ienaidniekiem, dauzās kā negudra un viņš nespēj skaidri saredzēt trauslo augumu tronī.

Principe (princis), atskanēja maiga, melodiska balss, sveicam jūs Belecā! Cem, ka esat ērti iekārtojies Vēstnieka palazzo. Ļaujiet man iepazīstināt jūs ar savu tēvu, senatoru, pilsētas reģentu Rodolfo Rosi!

Rodolfo jauno di Kimiči pagodināja, pieceldamies no krēsla un paiedamies dažus soļus uz viņa pusi, un tad palocīdamies.

Gaetano pieklājīgi atbildēja un tad, pagājis uz priekšu, sa-kņupa Hercogienes priekšā ceļos un noskūpstīja viņai roku, ko tā viesim sniedza. Hercogiene aicināja Gaetano piecelties, un pēkšņi viņam pretī lūkojās jautras, violetas acis sudraba maskas ietvarā. Gaetano līdz balss lūzumam tika audzināts pilī un nebija saticis nevienu cilvēku bez titula, ja neskaita sulaiņus. Tāpēc oficiālā etiķete un galma uzvedība jaunajam di Kimiči nebija sveša lieta un tik viegli viņš iebiedējams nebija. Tomēr, beidzot koncentrējis domas uz ceļojuma mērķi, Gaetano juta, ka piesarkst un minstinās kā mūrnieks kundzes buduārā.

Hercogiene bija skaistule, to viņš labi redzēja pat cauri maskai. Slaida, gara auguma, kupliem, mirdzošiem, kastaņbrūniem matiem, kas bija sakārtoti smalkā veidolā, izceļot nevainojamās

galvas aprises, kas uz Hercogienes kakla izskatījās kā zieds uz kāta. Dažas sīkas sprodziņas, izspraukušās no matu sakārtojuma, spurojās uz kakla un virs uzacīm, piešķirot viņas ārienei dabiskumu un metot izaicinājumu svinīgajam tērpam. Un acis! Milzīgas, mirdzošas un tik neparastā krāsā, kas tik ļoti piestāvēja Hercogienes tumšajiem ametistiem matos un ap kaklu.

Gaetano acumirklī iedomājās par Lučiano. Laimes luteklis, ja viņa atbild tā jūtām. Pēc mirkļa jaunais di Kimiči atcerējās, kāpēc šeit ieradies. Viņš saņēmās, un tālāk pieņemšana ritēja jautri, ar smalkmaizītēm tās kalps ienesa un salika uz zema, apaļa bronzas galda līdz ar gaišu, putojošu vīnu, kādu Gaetano agrāk nebija baudījis. Tas pats kalps ienesa viesim -princim krēslu, un pēc mirkļa visi trīs jau bija iesaistījušies nepiespiestā sarunā par Remoru un Zvaigžņu sacīkstēm.

Pilsētā tikos ar jūsu draugu, Jūsu Gaišība, Gaetano vērsās pie Hercogienes, un, šķiet, arī jūsējā, viņš pagriezās pret Rodolfo, jaunekli vārdā Lučiano.

Gaetano tika atalgots ar tumši sārtu pietvīkumu Hercogienes spirgtajā sejā, kas parādījās tieši zem maskas.

Jūs nekļūdāties, atbildēja Rodolfo, Lučiano tiešām ir mans māceklis un attāls radinieks. Vai ar viņu viss kārtībā? Vai sastapāt arī Lučiano audžutēvu, manu krietno draugu Dottore krinamorti?

Jā, un abiem klājas labi, sacīja Gaetano. Satikāmies Auna zvaigznājā, zirgu meistara mājās, kurā viņi viesojās kopā ar Lučiano draugu Džordžio.

Rodolfo vēsti noklausījās bezkaislīgi, un viņi pievērsās gaidāmajam ceļojumam uz pilsētu un Zvaigžņu sacīkšu apmeklējumam. Pirmajā tikšanās reizē ne ar vārdu netika minēts jaunā prinča vizītes īstais mērķis. Bijušajā Rinaldo mājoklī Gaetano atgriezās tīri apskurbis. “Precības ar Hercogieni nebūs nepatīkams pasākums,” viņš nodomāja. "Bet vai viņa maz gribēs?" Nepār-

Goldsmita kunga smaids, ieraugot Džordžiju, drīz vien pārvērtās bažīgā uzacu saraukšanā.

protami skaidrs, kam Hercogiene dod priekšroku. Bet varbūt viņai tikpat lielas izvēles tiesības kā Gaetano?

Nu gan prieks! Bet kāpēc tu neesi skolā? Varbūt esi slima? Diez cik labi neizskaties, viņš teica.

Pietika viena līdzjūtīga skatiena, un Džordžija izplūda asarās. Goldsmita kungs ne pa jokam izbijās. Pasniedzis meitenei sniegbaltu mutautiņu, viņš veda to apsēsties uz mazu ofisu aizkulisēs. Goldsmita kungs pat uzkāra durvīm izkārtni Slēgts, lai gan tirgošanās nebūt negāja no rokas un katrs pircējs bija zelta vērtībā.

Viņš atnesa Džordžijai tēju, pauzdams nožēlu, ka šoreiz jāiztiek bez cepumiem. Pēc karstas tējas malka Džordžijas oma uzlabojās. Raudāt Džordžija raudāja reti, vienīgi, kad Rasels pret viņu izturējās īpaši neganti.

Tagad stāsti, kas noticis, mudināja Goldsmita kungs, kas nebija radis redzēt asaras.

Rasels, šņukstēja Džordžija, pusbrālis. Manuprāt, viņš nozaga manu zirdziņu.

Meitenes sejas izteiksme bija tik traģiska, ka Goldsmita kungam viņas zaudējums bija jāuztver nopietni. Neraugoties uz to, ka zirdziņš bija tikai muzeja kopija un visā visumā nebija neaizstājams.

Mīlulīt, Goldsmita kungs teica, man tiešām žēl. Bet kāpēc tu domā, ka to paņēma viņš?