Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

Gaetano galīgi apjuka. Baumas par Frančesku bija dzirdētas, tomēr satikt viņu šeit jaunais princis necerēja. Frančeska izskatījās vēl piemīlīgāka nekā Gaetano atmiņās spožiem, melniem matiem, dzirkstošām, tumšām acīm. Satvēris māsīcas pasniegto roku, Gaetano to noskūpstīja un, cik vien smalki varēdams, apvaicājās par viņas veselību. Frančeska bija ģērbusies sarkanā tafta tērpā, kas, viņai mnājot, čaukstēja. Gaetano jutās galīgi apskurbis no Belecas sarkanvīna, lai gan glāzei pat nebija pieskāries.

Redzu, ka ģimenes atkaltikšanās nes jums prieku, atskanēja melodiska, zobgalīga balss aiz muguras, un Gaetano, šausmu pārņemts, saprata, ka uzgriezis Hercogienei muguru.

Piedodiet, Jūsu Gaišība, aši atkal pagriezies pret namamāti, jaunais di Kimiči, nosarcis līdz matu galiem, atvainojās. Tiešām necerēju te satikt māsīcu pat aizmirsu par pieklājību. Ceru, ka ar jums viss labi?

Labāk nemaz nevar būt, atbildēja Hercogiene, neviltotā priekā viņam uzsmaidīdama.

Tobrīd Gaetano negaidot iedomājās, ka skaistajai meitenei par viņu zināms itin viss, pat bērnības romāns ar Frančesku, un ka viņa tīšām savedusi abus kopā. Bet kāpēc Hercogienei tā būtu jādara? Lai pārbaudītu viņa apņemšanos? Vai atgādinātu, ka laulības stāv augstāk par mīlu? Palūkojies garām Hercogienei, Gaetano uztvēra Rodolfo skatienu, kurā jautās tā pati izteiksme. “Bīstama ģimenīte,” nosprieda jaunais di Kimiči.

Atlikušo mielasta daļu Gaetano ziedojās Hercogienei, lai gan nepārtraukti dzirdēja līdzās čaukstēšanu un Frančeskas balsi, viņai koķetējot ar citu galdabiedru. Gaetano bārstīja pieklājības frāzes, bet viņa prāts drudžaini darbojās. Vai Frančeska ir precējusies? Ja tā, tad kas ir viņas vīrs? Gaetano bija pārliecināts, ka vīrietis māsīcai pie otrā sāna tas nebūs pārāk jauns. Bija grūti koncentrēties uz sava apciemojuma mērķi.

Rit Hercogiene personīgi pieņems Gaetano, un tad būs jāizsaka oficiālais bildinājums. Gaetano apciemojuma nolūku zināja abi, un jaunais di Kimiči prātoja, kā šis pasākums beigsies. Varbūt Hercogiene gaida, lai Gaetano zvēr mīlu līdz kapa malai? Viegli iedomāties, cik zobgalīgi viņa to uzlūkos. Nikolo nebija dēlu pamācījis, kā tieši Belecas valdnieci bildināt.

Hercogiene piecēlās un līdz ar viņu pārējie. Viņa ieveda Gaetano blakustelpā, kur jau spēlēja muzikanti un pie zemiem galdiņiem rindojās krēsliņi. Hercogiene lūdza Gaetano atvainot, sak, viņai jāpārmij pāris vārdu ar Belecas flotes admirāli, un Gaetano palika viens. Frančeska sēdēja pie galdiņa istabas pretējā pusē, un princi pārņēma vēlēšanās apsēsties viņai blakus. Kurš tad iebildīs, ja viņš apsēdīsies blakus māsīcai? Sevišķi jau tāpēc, ka citu paziņu Gaetano šeit nebija.

Ko tu saki? jautāja Ralfs. Rasels nozadzis tavu rotaļlietu? Pasaules gals, ko?

Džordžija sakoda zobus.

Tā nav nekāda rotaļlieta, viņa jau kuro reizi teica, lūkodama saglabāt vēsu mieru. Tā ir greznumlietiņa, ko par iekrāto naudu nopirku antikvariātā.

Nav svarīgi, kas paņemts, iejaucās māte būsim līdz galam godīgi balsī. ralf, tu taču piekritīsi, ka Raselam jāciena līdzcilvēka īpašums.

Bija trešdienas vakars, un visi četri sēdēja pie vinuves galda. Džordžija pieprasīja sasaukt ģimenes apspriedi, un Mora acumirklī noprata, ka noticis kas nelāgs. Ģimenes sapulces viņu mājās bija retums un notika tikai svarīgu lēmumu pieņemšanas vai paziņojumu dēļ.

Kurš saka, ka es nozagu viņas stulbo zirgu? — Rasels nikni iesaucās. Priekš kam? Gan jau pati kaut kur nogrūda un aizmirsa.

Ralfs acumirklī pārgāja pameitas pusē.

Džordžija teica, ka tu paņēmi, viņš dēlam dzēlīgi atbildēja. Turklāt Džordžija domā, ka, tā darīdams, vēlējies viņu kaitināt.

Rasels paraustīja plecus. Neveiksmīgs gājiens. Tas aizvainoja gan Ralfu, gan Moru.

Nu, kā ir vai paņēmi? neatlaidās Ralfs.

Iestājās klusums. Džordžija aizturēja elpu. Ja Rasels neatzīsies, vai drīkst pieprasīt pārmeklēt viņa istabu? Vai Ralfs piekritīs? Patlaban viņš, šķiet, nostājies Džordžijas pusē, taču kurš tad nezina, cik ātri pieaugušie strīda laikā spēj mainīt viedokli. Turpmākie notikumi, iespējams, izšķirs viņas nākotni Remorā.

Roderigo mocījās sirdsapziņas pārmetumos. Lidojošais zirgs tika uzticēts viņa gādībai un nu tas bija pazudis. Roderigo lika Djego izsmeļoši pastāstīt diviem cienījamiem Belecas viesiem, kā tieši kumeļš pazudis. Auna zirgu meistara dēls jau bija devies uz Santa Finu pārmeklēt tuvāko apkaimi, lūkodams sadzīt pēdas melnajam kumeļam.

Pavada ieķērās kokā, mocekļa balsi taisnojās Djego. Viņš to stāstīja nezin kuro reizi, jau pats noticēdams, ka redzējis negadījumu. Tomēr sirds dziļumos kaut kas kņudēja, apzinoties, ka viņš atklājis noslēpumu par lidojošo zirgu un ka tā neklājās darīt.

Viss notika vakar vakarā, Djego turpināja. Palaidu kumeļu paspriņģot kā allaž, turēdams aiz pavadas, lai palido. Pēc brīža pavada, ieķērusies augstā kokā līdzās aplokam, pārtrūka. Nepaspēju ne aci pamirkšķināt, kad kumeļš jau bija projām.

Mani viri izmeklējās pa malu malām, teica satriektais Roderigo. Kumeļš noteikti atradīsies atlidos atpakaļ pie mātes.