Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

Kā tā saderinājies? Hercogs nesaprata, kad Gaetano un Frančeska, rokās saķērušies, atgriezās istabā un pavēstīja viņam savus jaunumus. Bet kas būs ar Hercogieni?

Es viņu bildināju, tēvs, atbildēja Gaetano māsīcai viņš jau bija visu paskaidrojis. Darīju, kā liki, bet viņa atteica. Apsolīja, ka paliksim draugi, taču viņas sirds piederot citam. Pēc tam ieteica man iet un sameklēt Frančesku.

Esmu brīva un varu pieņemt Gaetanb priekšlikumu, tē-voc, ierunājās Frančeska. Laulība ar Belecas vīru izšķirta.

Hercogs abus uzlūkoja. Viņa plāni bija izgāzušies. Redzot, ka abi jaunie ir iemīlējušies, Nikolo prātoja par citām iecerēm. Belecu Gaetano nedabūs, tomēr pēc vecā brālēna Dža-kopo nāves dēls varētu mantot Fortecas titulu, tam taču vienas meitas. Un šīs meitas varētu izprecināt pārējiem Nikolo dēliem un brāļadēliem, lai dzīvo laimē un drošībā, lai neprecas ar zemākas kārtas vīriem un neapkauno dzimtas un Gaetano godu.

Lieliski, Hercogs beigās teica, dodu jums savu svētību. Bet tagad laidieties ar jaunumiem uz pili. Man jāpaliek ar Laiko.

*

Pie Ariannas Pāvesta pilī ieradās ciemiņš. Jaunajai Hercogienei nenāca miegs, viņa jau bija uzvilkusi dienas tērpu, un tad sulainis ieveda istabā viņas māti.

Sinjora Bellīni, viņš paziņoja un devās uz durvīm.

Silvij, sacīja Arianna, tiklīdz kalps aizgāja. Par māti Arianna viņu nesauca: mātes vārds pienācās tantei, kas bija uzaudzinājusi viņu neziņā lagūnas salā, kamēr Silvija Bellīni valdīja Belecā un dzina strupceļā di Kimiči.

Labrīt, mana mīļā! teica Silvija un noņēma plīvuru.

Neba tu nezini, cik bīstami tev šurp nākt? uztraucās Arianna.

Nepavisam ne, atsaucās Silvija. Neviens jau manu seju te nav redzējis, izņemot tevi un tavu tēvu.

Ceru, ka vismaz pagājušajā naktī tevis šeit nebija? jautāja Arianna, ar šausmām iedomādamās iespējamās briesmas.

Ko gan es te darītu pēc lielajiem svētkiem? Nē, es paliku Aunā, atbildēja Silvija. LJn tur parunājos ar tavu jaunekli.

Kuru tad? greizi pasmaidījusi, jautāja Arianna.

To, kurš grasās tevi bildināt un met acis uz Belecu.

Tu runā par Gaetano, teica Arianna. Ko tu viņam teici?

Devu padomu kārtīgi apdomāties, pirms pamest veco mīlestību un ķerties pie jaunas.

Hm, viņš tavu padomu palaida gar ausīm, atbildēja Arianna. Atpakaļceļā uz pili, austot rītam, Gaetano mani bildināja.

Silvija klusēdama uzlūkoja meitu un beigās teica: Bija pārlieku agra stunda, lai teiktu nopietnu vārdu. Ko tu atbildēji?

Atteicu, atbildēja Arianna.

Un kā to pamatoji?

Pamatoju tā, ka viņu nemīlu un, manuprāt, viņš mīl citu -pietiekami labs iegansts, manuprāt.

Jā, vienkāršai salu meitenei varbūt, piekrita Silvija.

Diemžēl tu vairs tāda neesi. Pati zini, ka izvēloties jāklausa nevis jūtām, bet citiem apsvērumiem.

Arianna iepleta acis.

Tu taču neteiksi, ka man viņa bildinājumu vajadzēja pieņemt? Di Kimiči? Viņš kļūtu par Belecas hercogu, un tie neliktos mierā, līdz vīrs mani nomocītu, pierunādams apvienoties ar di Kimiči Republiku. Un tad viņš būtu īsts Hercogs: nevis dzīvesbiedrs, bet valdnieks. Beleca zaudētu neatkarību un savas tradīcijas visu, par ko tu gadu gadiem cīnījies.

Vai esi pārliecināta, ka tavs atteikums nebalstās uz mazāk augstsirdīgiem pamatiem? nerimās Silvija. Varbūt izvēlējies dāvāt savu brīvību citam?

Nu un tad? atjautāja Arianna mātes jautājums bija trāpījis sāpīgā vietā. Tu skaidro man par pienākumu un atbildību, bet pati gan apprecējies aiz mīlestības. Nesaki man, ka es nedrīkstu rīkoties tāpat.

Neteikšu tev, ko darīt vai nedarīt, atbildēja Silvija. Vienīgi tiec skaidrībā par motīviem.

Pie durvīm pieklauvēja, un sulainis ieveda Gaetano. Smaidīdams kā saulīte, viņš nāca, vezdams aiz rokas Frančesku.

Atvainojiet, Jūsu Gaišība, Gaetano svinīgi iesāka. Nemaz nezināju, ka esat saderināta. Runādams viņš uzmeta ziņkārīgu skatienu iepriekšējās nakts sarunu biedrei.

Man šķiet, ka saderināts esat jūs, smaidīdama atbildēja Arianna. Un tad sniedza abas rokas Frančeskai. Manuprāt, tagad, kad nebūsiet belecietis, mēs satiksim vēl labāk!

Tēvs mums deva savu svētību, paziņoja Gaetano. Cem to saņemt arī no jums.

Kā tad citādi, Arianna sacīja. Neaizmirstiet ielūgt uz kāzām!

Džordžija nogulēja sešas stundas no pusdeviņiem vakarā līdz pustrijiem nakti un tad viņu iztrūcināja modinātāja apslāpētais zvans to viņa bija pabāzusi zem spilvena. Džordžija žāvādamās uzslējās sēdus un nolūkojās istabā, kas likās pavisam sveša. Durvju priekšā viņa bija aizstūmusi kumodi, lai aizstātu izļodzīto slēdzeni, ko Ralfs, taisīdams vaļā durvis, bija salauzis.

Izņēmusi no kabatas spārnoto zirdziņu, Džordžija atslīga spilvenos aizmigt vēlreiz nebūs grūti.

Nākamdien pēc sacīkstēm Aunā neviens nesteidzās mosties. Čezarem likās, ka pēc gūsta, bēgšanas un mežonīgā noslēguma Stellata sacīkstēs, nemaz nerunājot par mielastā baudītajiem ēdieniem un dzērieniem, varētu gulēt visu nedēļu. Taču bija jārūpējas par zirgiem, kārdināja arī brokastis, un -kas tur ko brīnīties nu jau bija garām pat pusdienu laiks.

Nosteberējis pa kāpnēm virtuvē, Čezare ieraudzīja Teresu, kas lika galdā maizi, sieru, olīvas un augļus.