Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

Pēc sarunas ar Rodolfo Džordžija jutās draņķīgi. Kas gan viņa tāda ir, lai pretotos dižākajam Tālijas stravagantem ? Lu-čiano gan bija nostājies viņas pusē, bet tas bija vājš mierinājums, zinot, ka gan Paolo, gan Detridžs šaubās. Džordžija izgāja staļļa pagalmā, juzdamās kā piektais ritenis: sacīkstes jau garām, viņas pienākumi Remorā, šķiet, beigušies.

Staļļa durvīs parādījās Čezare ar pelēko kaķi rokās un viņai pamāja.

Manuprāt, tev derētu izklaidēties, viņš teica. Ko teiksi par izjādi ar Merlu?

Džordžija nespēja ticēt savām ausīm jāt ar spārnoto zirgu? Tad jau savā pasaulē varēs paciest jebkuru sodu.

Vai tad drīkst? viņa pārjautāja. Ko teiks Paolo?

Tēvs pats ierosināja, atbildēja Čezare. Patlaban viņš aizgājis kārtot Stellata parādu lietas, taču teica, ka pēc sarunas ar Rodolfo tevi derētu mazliet uzpurināt.

Džordžijai divreiz nebija jāsaka. Čezare izveda melno zirgu no staļļa, un pagalmā par abiem viņi to apkopa. Līdzās parastajai krēpju un astes izķemmēšanai un spožā akota sukāšanai vajadzēja pievērst uzmanību ari spārnu spalvām. Merla izpalīdzīgi izpleta vienu milzīgo spārnu, tad otru, ļaudama sakārtot ik spalviņu un maigi izsukāt laukā katru puteklīti.

Par seglu likšanu, protams, nebija ne runas, un Džordžija nolēma jāt arī bez pavadas. Lučiano taču to spēja. Izvedusi zirgu no staļļa, Džordžija gāja pa ielu, līdz nolūkoja pietiekami plašu vietiņu Merlas ieskrējienam. Čezare devās līdzi un palīdzēja Džordžijai uzkāpt zirgā. Meitene sēdēja spārnotā zirga mugurā un nolūkojās Čezares atklātajā, līksmajā sejā, atskārzdama, cik viņš tai kļuvis mīļš. Čezare bija īsts draugs -tāpat kā Alise. Uz viņu varēja droši paļauties.

Paldies, Čezare! Džordžija teica.

Prieks censties, zēns atbildēja. Merlā uzkāpt jau nav viegli spārni traucē.

Gribēju pateikties par to, ka visu laiku biji pret mani tik labs, par sacīkstēm un vispār.

Čezare paraustīja plecus.

Būs jau vēl citas sacīkstes, viņš teica. Un tu jau atdevi mums Hercogienes sudrabu. Bet tagad aiziet!

Čezare viegli piesita Merlai pie sāna.

Melnā ķēve pacēla galvu, iezviedzās un tad, izstiepusi kaklu uz priekšu, metās skriet. Merla uzņēma ātrumu, un Džordžija stingrāk ieķērās krēpēs. Sajūta bija tada, kā paceļoties lidmašīnā, vienīgi tagad Džordžija jutās vairāk iesaistīta darbībā. Pēc pēdējā atspēriena zirga kājas pierima, toties sāka darboties spārni, celdami Merlu ar jātnieci gaisā. Viņas strauji virzījās augšup, un, tiklīdz bija uzņemts pietiekams augstums, Merla spārnus vēzēja gausāk tik vien, lai zilajās debesīs virs Remoras virzītos uz priekšu.

Viņas lidoja uz ziemeļiem, projām no pilsētas. Džordžija, iekārtojusies ērtāk, piebikstīja Merlai ar labo ceļgalu un viegli paraustīja aiz krēpēm, likdama noprast, ka vēlas mainīt lidošanas virzienu. Spārnotais zirgs neklausīja kuram tad gribas atgriezties nebrīvē? Dienas gaismā Merla lidoja ar baudu, izlocīdama spārnus dāsni siltajā saulē.

Apakšā klājās daudzos sektoros sašķeltā Remora, kas, skatoties no attāluma, saplūda vienā rosīgā pilsētā. Skvēros un piazza stāvēja sīciņi pavalstnieki, pielikuši virs acīm roku, lai var saredzēt. Merla vairs nebija noslēpums viņa bija pilsētas lepnums un prieks, lai arī slava lielākoties tika Aunam. Taču, redzot Merlu, straujāk iepukstējās pat Dvīņu un Zivju sirdis viņi visi arī bija remorieši, un neviena cita Tālijas pilsēta nevarēja lepoties ar lidojošu zirgu, tikai Remora.

Patlaban abas ceļotājas laidās uz Belle Vigne, kur Džordžija di Kimiči karietē bija atbraukusi todien, kad aizsākās draudzība ar jaunajiem prinčiem. Bija aizritējis mēnesis un dažas dienas, un Falko jau dzīvoja citā pasaulē, bet Gaetano grasījās precēties. Džordžija, Čezare un Lučiano visi trīs bija jājuši ar spārnoto zirgu, Auns uzvarēja Stellata sacīkstēs. Bet kas viņus gaida turpmāk?

Džordžija juta, ka viņas piedzīvojumi Remorā tuvojas noslēgumam. Pēc nedēļas jādodas ceļojumā uz Franciju, ja vien vecāki nebūs pārdomājuši un ņems viņu līdzi. Belecieši ap to laiku noteikti būs jau atgriezušies mājās. Negribējās par to pat domāt.

Bet patlaban Džordžija negribēja neko citu, kā tikai lidot, piespiest seju Merlas siltajam kaklam, ieklausoties, kā zirga melnie spārni lēnām, ritmiski šķeļ dzidro gaisu.

Falko atvērtām acīm gulēja bijušajā Lučiano istabā. Džordžijas mājās gāja traki, bet, lai nu kā, viņa tomēr bija droši atgriezusies savā ķermenī. Tagad Falko gribējās, kaut meitene atkal būtu viņa istabā. Nenāca miegs, mocīja neziņa: nezin kā Džordžijai bija veicies Tālijā? Viņa gan teicās guvusi uzvaru Stellata sacīkstēs, bet tas taču nebija iespējams! Falko zināja, kādu naudu tēvs un tēvocis bija gatavi izgrūst, lai tik nodrošinātu uzvaru Dvīņiem vai Kundzei.

Interesanti, vai Džordžija patlaban turp aizstravagējustt Falko juta, ka viņam saikne ar iepriekšējo dzīvi pārtrūkusi. Nez, kā patlaban Gaetano sokas ar Hercogienes aplidošanu? Ko dara tēvs? Kamēr neizrunāsies ar Džordžiju, atbilžu uz šiem jautājumiem nebūs. Un, kamēr jādzīvo neziņā, nav ko cerēt uz miegu.