Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

Tiklīdz diena gāja uz rietu, Džordžija, lidojot virs pilsētas, skubināja spārnoto zirgu doties atpakaļ. Merla lēnītēm laidās mājup, un Džordžijai ienāca prātā dzejas rinda, kas patika mātei: “Laiku zelta tīklā nenotvert.” Džordžija nodomāja, ka tas tiesa, tomēr, ja viņai būtu zelta tīkls, gribētos šo mirkli saglabāt uz mūžiem.

Merla nesteidzīgi laidās zemē brīnišķais lidojums tuvojās beigām. Turpmākajā dzīvē, kad vien radās sarežģījumi, Džordžijai pietika aizvērt acis, un viņa atkal sēdēja spārnotā zirga mugurā un traucās pāri Zvaigžņu pilsētai, ko ieskāva zeltaini purpursārtie safrāna lauki.

Tiklīdz Džordžija nokāpa zemē, Merla sapurināja spārnus un uz bruģa nokrita melna spalva. Meitene to pacēla un ielika kabatā blakus etrusku zirdziņam. Varbūt nevajadzēja tā darīt, bet atstāt spalvu Remorā viņa negrasījās.

Kad Džordžija atveda Merlu uz stalli, Lučiano jau bija priekšā. Nogaidījis, kamēr spārnoto zirgu izsukā un paēdina, jaunais stravagante aicināja džordžiju doties pastaigā.

Labi, meitene piekrita, bet ilgi ne. Šodien man laikus jāatgriežas mājās.

Abi devās uz Campo tāpat kā bieži vien agrāk. Galvenajā kolonnā vēl plīvoja Čezares sarkani dzeltenais kaklauts, bet tur, kur pirms nepilnas dienas notika sacīkstes, tagad pastaigājās remorieši un tūristi. Pazinuši Džordžiju, daudzi ar izsaucieniem un aplausiem viņu sveicināja.

Tu esi pilsētas varone, Lučiano, viņai uzsmaidījis, teica.

Ka nesakāpj galvā, smējās Džordžija, rudenī, ieejot pa skolas vārtiem, gaidīšu tādu pašu attieksmi.

Bet es, atgriezies Belecā, centīšos izmācīties par labāku stravaganti, atbildēja lučiano.

Sit pušu vidusskolas atestātu, teica Džordžija.

Man tevis pietrūks, negaidot atzinās Lučiano.

Tiešām? jautāja Džordžija un nodomāja: “Mīļais Dievs, tagad tik nenosarkt un nesākt raudāt!”

Tikšanās ar kādu no vecās pasaules tiešām palīdz, Lučiano teica. Sākumā skumdināja katrs sīkums, bet tagad gan gribas zināt, kā tur klājas Falko un maniem vecākiem.

Tu teici, ka dažas reizes tur biji, atgādināja Džordžija,

vai nevari aizstravagēt un pārliecināties pats?

Varu, bet tas ir bezgala smagi, klusi teica Lučiano. Nejūtos tur vairs īsti piederīgs. Vai nav jocīgi: vecākus redzu, bet dzīvot pie viņiem nespēju. Zinu, ka arī mamma un tētis mani redz, tomēr nespēju viņiem paskaidrot, kas ar mani īstenībā noticis.

Iespējams, ka, stravagējot biežāk, tev būtu vieglāk, -atbildēja Džordžija. Varbūt varēsim satikties arī Londonā?

Labprāt, atbildēja Lučiano, satverdams Džordžijas roku. Nespēšu īsti pateikt, kā tas ir, bet man pret tevi ir īpašas jūtas, tu mani vieno ar iepriekšējo dzīvi to šeit nespēj it neviens, pat Doktors Detridžs. Pasaule, no kuras ieradās viņš, nemaz nav līdzīga tai, no kuras tiku izrauts es.

“Nav jau slikti, ja kāds pret tevi lolo īpašas jūtas,” nodomāja Džordžija, “lai arī mazliet nedabiski.”

Man laiks doties mājās, viņa teica. Jāstravagē.

Tad atvadīsimies tepat, sacīja Lučiano. Ja neiebilsti, es labprāt dotos uz pili tikties ar Ariannu.

Vai tas nav bīstami? nobažījusies jautāja Džordžija. Ja nu tur ir Hercogs?

Nevar taču dzīvot, visu laiku drebot bailēs no Hercoga, -atbildēja Lučiano un pieliecās meiteni samīļot, uzspiezdams viņai uz vaiga vieglu skūpstu.

Un prom bija; vieglā solī viņš aizgāja pār Campo.

25. nodaļa. Enas uzrašanas

Nikolo sēdēja klubkrēslā, turēdams klēpī Falko, no kura bija palikusi tikai ārējā čaula. Viņi bija divi vien, pārējie bija aizgājuši uz pili pārrunāt ar Pāvestu laulību lietas. Pa logu ieplūda dienas pēdējā gaismiņa, savirpinādama dejā sīkus puteklīšus.

Ir laiks, teica Hercogs un, viegli, viegli pielicis apmetņa malu pie zēna sejas, to piespieda.

Falko juta spēju grūdienu, tadu ka zibens triecienu, kas uzrāva viņu kājās. Augums bija piebriedis smags, pa jaunam stingrs. Džordžijas pasaulē zēns nekad nebija juties īpaši viegli un tagad atskārta, ka līdz šim brīdim viņš tajā līdz galam nebija ieradies.

Beidzot tas noticis, Falko pārsteigts sev teica. Mans iepriekšējais ķermenis nomiris.

Pieklibojis pie loga, Falko atrāva vaļā aizkaru. Pār Isling-tonu debesis kāpa saule, istabā iespīdēja pirmie tās stari. Nostājies ar muguru pret logu, zēns ieraudzīja pār gultu stiepjamies tumšu ēnu.

Tagad es palikšu šeit uz visiem laikiem, viņš teica, juzdamies tik vientuļš kā nekad dzīvē.

*

Džordžija pamodās agri, sagatavojusies uz visu, ko diena tai sniegs. Un pirmo tā pasniedza Raselu. Viņš ielauzās Džordžijas istabā, atgrūzdams kumodi ar plecu kā leļļu mēbelīti.

Paskat tik! Rasels iesaucās. Vai tas būtu šķērslis, lai netieku iekšā?

Ko tev, Rasei, vajag? garlaikotā balsī jautāja Džordžija.

Gribu zināt, kur tu biji pagājušajā naktī, apsēzdamies uz Džordžijas gultas, Rasels tīri omulīgi uzsāka. Tikai nepūt pīlītes par solījumiem. Vam saderēt, ka biji kopā ar to kroplīti.

Nebiju gan, Džordžija atbildēja, un tā bija patiesība. Neraugoties uz mūžīgā spīdzinātāja ielaušanos viņas personīgajā dzīves telpā, meitene saglabāja neparastu mieru.