Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

Iztulkojis Džordžijas bezkaislību kā izaicinājumu, Rasels nolēma, ka jāprasa uzstājīgāk.

Varu saderēt, ka biji kopā ar čali. Vam derēt, ka ar kaut kādu kropli.

Kā tad, attrauca Džordžija. Neko citu jau tu nespēj izdomāt. Vispār jau es biju ar diviem čaļiem, kas, spriežot pēc kuplā meiteņu pulka, ir nāvīgi seksapīli.

Rasels izvalbīja acis.

Sadzēros sarkanvīnu, izdejojos pēc sirds patikas, Džordžija turpināja, atcerēdamās nakti Remorā. Visi uzsauca man tostus, un saņēmu veselu sieku sudraba.

Man viss skaidrs, novilka Rasels. Kārtējā sapņošana, tāpat kā piekrišana skolā vai pielūdzējs.

Ne pa jokam aizkaitināts par Džordžijas nevērīgo runas veidu, Rasels paaugstināja balsi.

Taču, kā allaž, ziepju burbuļi, kas beigās izšķīst, vai ne? Tu esi neglīta histēriķe. Nevienam tu nepatic un nemūžam nepatiksi, ja nu vienīgi bezcerīgām neveiksminiecēm kā Alise vai kropliem pusmuļķiem kā tavs niķeļa pakaļa!

Rasei! parādījušies durvīs, vienā balsi iesaucās Mora un Ralfs.

Džordžijai nekas nebija jāstāsta. Rasels uzbrukuma laikā, kas faktiski bija viņa parastā Džordžijas spīdzināšana, meitenes nesatricināmības dēļ paaugstināja balsi tiktāl, ka vecāki dzirdēja katru vārdu. Tagad abi, lūkodamies istabā pār kumodi, izskatījās tik satriekti, ka Džordžijai sametās viņu žēl. Ne vienu reizi vien Džordžija bija teikusi, kā Rasels pret viņu izturas, bet nu, kad viņi dzirdēja to savām ausīm, Džordžijai bija vienalga.

Paraustījusi plecus, meitene noplātīja rokas. Rasels pagrieza pret viņu niknumā piesarkušo seju.

Tu man par to samaksāsi, viņš nošņācās.

Par ko tad? Džordžija neapjuka. Tu jau pats uzsāki. Es taču kā vienmēr biju savā istabā!

Nikolo noņēma apmetni no Falko sejas. Lēnā, mokošā Falko nāves gaidīšana bija galā. Dēls beidzot bija radis miem, un Hercogs varēs viņu lepni apbedīt. Falko mirstīgās atliekas Hercogs aizvedis uz Džilju un guldīs dēlu di Kimiči ģimenes kapenēs. Jāsameklē tā sieviete kā viņu sauca, Mīle? -, lai uzceļ pieminekli. Varbūt pat uzbūvēs atsevišķu kapelu. Domāt par tādām lietām bija vieglāk nekā noskatīties, kā Falko lēnām izdziest.

Hercogs lūkojās uz mīļoto dēlu un tad, atmetis galvu, iekaucās. Izdzirdusi kliedzienu, ieskrēja Beatriče. Viņa jau bija ceļā uz slimnīcu, lai atbrīvotu tēvu no garās sēdēšanas nomodā. Dzirdot baiso Hercoga jūtu izpausmi, Beatriče saprata, kas noticis.

Taču, ienākusi istabā, viņa satriekta sastinga. Pirmais, ko ievēroja Beatriče, bija Hercoga mati. Vēl vakar tie šķita visumā melni, šur tur caurausti sirmām šķipsnām. Tagad tie bija viscaur balti. Dienas laikā Nikolo bija novecojis par desmit gadiem. Pēc pirmā trieciena Beatriče ievēroja vēl kaut ko, kā dēļ viņai vajadzēja vairākkārt pārkrustīties.

Vakara gaismā Hercoga iespaidīgais augums meta uz grīdas ēnu. Falko ķermenis slīga pār tēva klēpi kā mirušais Kristus Džiljas dievnamā, bet… nemeta ne mazāko ēnu.

Ievērojis, kur skatās Beatriče, Hercogs pieklusa. Viņš stāvēja ar Falko līķi rokās, kas bija viegls kā spalviņa. Nesteidzīgi piegājis pie gultas, Nikolo novietoja tajā dēlu. Taču ēnā Hercoga rokās, šķiet, nekā nebija, un gultā viņš it kā neko neielika.

Nikolo skatiens sastapa Beatričes acis, un šoreiz viņa pārmeta veiksmes zīmi, nākamajā mirklī atkal pārkrustīdamās.

Lučiano atradās pilī, Rodolfo istabā, kopā ar savu skolotāju un Ariannu. Visus trīs bija pārņēmis uztraukums. Rodolfo un viņa māceklis bija jutuši, ka zem kājām sakustas zeme, it kā pilsētā būtu sākusies zemestrīce.

Kas noticis? jautāja Arianna viņa neko tādu nejuta.

Rodolfo bija devies pie spoguļiem un noregulējis tos uz dažādām vietām. Lučiano apsēdās līdzās Ariannai un nedroši viņu apskāva.

Viss būs labi, viņš centās meiteni mierināt, lai gan pats nejutās drošs. Ariannu pēkšņi pārņēma nogurums, un viņa atbalstījās pret Lučiano.

Gribu mājās, jaunā Hercogiene klusi teica. Brauksim atpakaļ uz Belecu!

Manuprāt, vērts par to padomāt, piebalsoja Rodolfo.

Te pēkšņi istabā bez uzaicinājuma ielauzās satracināts

svešinieks. Tikai pēc mirkļa viņi pazina, ka tas ir Hercogs. Nikolo mati bija sniegbalti, acis no negulēšanas sarkanas.

Man teica, lai meklēju tevi šeit, Nikolo vērsās pie Lučiano. Tevi, kam savulaik nebija ēnas! Tagad stāsti, ko nodarīji manam dēlam!

Vai viņam kļuvis ļaunāk, Jūsu Gaišība? apvaicājās Arianna.

Viņš ir miris, atbildēja Hercogs. Miris, bet nedzīvais ķermenis nemet ēnu. Kas man spēs to izskaidrot? Vecais pestelis vai arī tas, kas seko viņa ļaunuma pēdās?

Piepeši Nikolo uzmanību piesaistīja viens no Rodolfo spoguļiem. Lučiano pārņēma šausmas: spogulī bija viņa bijusi guļamistaba, un tajā, saņēmis rokās galvu, uz gultas sēdēja Falko. Rīta saulē uz segas viņam aiz muguras krita skaidri izteikta ēna.

Tāds skats Hercogu satrieca līdz galam. Trauslais saprāta un veselības stāvoklis nespēja to panest. Nikolo nesamaņā nogāzās uz grīdas. Piegājis pie Hercoga, Rodolfo, čukstus murminādams, pārvilka ar roku viņam pār acīm.

Nu viņš gulēs stundām un pamodies neko neatcerēsies, -stravagante sacīja. Tomēr mums tolaik jābūt jau gabalā.