Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

Viņš jau no sākta gala turēja uz mani ļaunu prātu, -sacīja Džordžija. Laikam jau aiz greizsirdības, ka apprecēji manu mammu.

Nu beidzot visam pielikts punkts, sacīja Ralfs. Mēs ar Moru nolēmām, ka viņam būs jāapmeklē konsultācijas.

Un viņš piekrita? brīnījās Džordžija.

Ralfs ar Moru saskatījās.

Ne gluži, atzinās Ralfs. Tomēr uz Grieķiju palaidām ar norunu, ka pēc atgriešanās viņš ies pie psihologa.

Sarunas laikā Džordžijai tikpat kā akmens no pleciem novēlās, lai gan tāpat bija skaidrs, ka Rasels zaudējis pār viņu varu. Ienāca prātā Paolo vārdi: “Visu laiku jau viņš tev blakus nebūs. Atceries, ka nekas nav mūžīgs nedz labais, nedz ļaunais.”

Līdz Rasela aizbraukšanai Džordžijai ar viņu mnāt vairs nesanāca. Tonakt meitene nolēma nestravagēt. “Varbūt esmu gļēvule,” Džordžija domāja, “tomēr, neizgulējusi zaudēto miegu, ar Hercogu netikšos.”

Bet nākamajā naktī bija jau par vēlu. Rasels aizbrauca un līdz ar viņu etrusku zirdziņš. Šoreiz Džordžijai šķita, ka talismanu vairs nekad neredzēs.

Viens no pirmajiem Pavesta pilī ar līdzjūtības apliecinājumiem ieradās spiegs Enriko. Ap roku viņam bija melna lente.

Spiegam pateica, ka Hercogs aizmidzis, bet viņu pieņems Pāvests. Saglaudis matus, Enriko devās uz tikšanos.

Svēto tēv, nometies Ferdinando di Kimiči priekšā ceļos un noskūpstījis viņam gredzenu, okšķeris iesāka.

Ak, sacīja Pāvests, pamādams, lai Enriko ceļas augšā.

Vai esi dzirdējis par mūsu lielajām bēdām?

Protams, protams, atbildēja Enriko, drausmīgi, drausmīgi, tiešām tā domādams.

Līdzās mūsu visjaunākā prinča nāvei tas it kā būtu niecīgs zaudējums, turpināja Pāvests, tomēr jāsaka, ka man nācās piedzīvot vilšanos, kad neviens no mūsējiem Stellata neguva uzvaru. Mēs abi ar brāli esam tikpat kā izsisti no sliedēm.

Man tiešām žēl, Svēto Tēv, sacīja Enriko. Bet ko gan iespēj viens cilvēks pret likteņa varu? Jums jāpiekrīt, ka Dievietes griba šoreiz nebija mums labvēlīga.

Es jau nu tādām ķecerībām nepiekritīšu, nekauņa tāds! -Pāvests pietvīcis attrauca. Kā baznīcas galva neticu nekādām dievietēm!

Tas tikai tāds teiciens, Svēto Tēv, Enriko veikli atguvās un, izlikdamies, ka pakasās un nokāsējas, pārmeta veiksmes zīmi. Pāvests saviebās.

Gribēju tikai pateikt, turpināja spiegs, ka ne jau viss cerētais piepildās tāpat kā jaunajam princim nebija lemts dzīvot. Rāvos vaiga sviedros, lai sacīkstes notiek pēc plāna, taču remorieši ir māņticīgi un žokeji, ieraudzījuši spārnoto skaistuli, apjuka izņemot to no Auna.

It kā es nezinātu, kurš uzvarēja, īgni attrauca Pāvests,

tomēr piekritu: kopš tā zirga piedzimšanas Aunā mūs vajā neveiksmes. Bet šobrīd jādomā, ko iesākt ar tevi, sacīkstes taču beigušās. Manuprāt, tu varētu pavadīt uz Džilju manu brāli, kad viņš atkopies ar dēla ķermeni dosies ceļā. Hercogs tev darbu noteikti atradīs.

Uzzinājis, kurā dienā būs operācija, Falko nevarēja sagaidīt, kad varēs to pateikt Džordžijai. Viņš piezvanīja, un klausulē atskanēja meitenes izmisusī balss.

Kā tā, pazudis? Falko nesaprata.

Rasels līdz brīvdienu beigām aizbrauca uz Grieķiju un laikam paķēra līdzi manu talismanu, bet varbūt sabojāja to pavisam. Viņš solījās man atriebties un, kā izskatās, pa tukšo nerunāja.

Vai, cik žēl! atbildēja Falko. Kā tu domā, varbūt vari izmantot Merlas spalvu? Ja vēlies, es tev to iedošu.

Vada otrā galā iestājās ilgs klusums.

Laikam jau nav vērts, Džordžija beigās teica. Ne jau man tā tika nesta. Diez vai darbosies.

Nogulējis divpadsmit stundas no vietas, hercogs Nikolo pamodās ar jauniem spēkiem. Viņš pieprasīja izsaukt savu personīgo sulaini, lai tas viņu noskuj un pielīdzina sirmos matus, bet pēc tam ieturēja pamatīgas brokastis par mierinājumu bērniem, kas viņam vēl bija palikuši. Gribējās nolikt bēdas malā un atgriezties pie ierastajām intrigām. Iepriekšējo dienu Nikolo atcerējās kā pa miglu. Prāta stūrītī Nikolo apzinājās, ka Falko nenomira gluži tā, kā viņš bija stāstījis, tomēr noslēpumu grasījās apbedīt reizē ar dēlu.

Lai nu kā, Nikolo nespēja aizmirst to, kas notika pēc Falko nāves. Dēla aiziešanā mūžībā bija kaut kas pārdabisks, saistīts ar stravagantēm, lai gan Nikolo ne par ko nespēja atcerēties, ko bija redzējis Rodolfo spoguļos. Hercogs apņēmās ar divkāršu spēku vērsties pret stravagantēm un atklāt, ko viņi īsti pieprot.

Šajā nolūkā Nikolo lika atsaukt abus dēlus, lai noturētu ģimenes apspriedi. Pirmais ieradās Gaetano, un vēsts, ko viņš paziņoja tēvam, nebija no patīkamajām.

Aizbraukuši? Belecieši aizbraukuši? Nikolo nesaprata.

Neko nepaskaidrojuši, pat pieklājības dēļ nepalikdami uz mana dēla bērēm?

Hercogiene visai pārliecinoši lūdza, lai es jums viņas vietā atvainojos, tēvs, Gaetano turpināja. Nevēlējāmies ari jūs modināt, kad jūs pēc tik ilgiem laikiem beidzot aizmigāt. Jau no paša sākuma bija paredzēts, ka viņi aizbrauks tieši vakar, turklāt Hercogiene uztraucās, ka ilgi pamestas novārtā darīšanas viņas pilsētā. Belecā divas nedēļas nebija nedz viņas, nedz Reģenta, un jūs jau zināt, cik neaizsargāta var kļūt hercogiste, ja valdnieka nav mājās.