Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

Pēc tam sekoja vairāki ārstēšanās mēneši, fizioterapija un treniņi - mācīšanās staigāt bez kruķiem. Februārī Falko jau pārvietojās saviem spēkiem, lai gan mazliet pievilka kāju. Maijā pēc vairāku mēnešu vingrinājumiem un peldētprasmes apgūšanas klibums pazuda. Augumā Falko bija pastiepies par pieciem centimetriem - salīdzinājumā ar laiku pirms deviņiem mēnešiem, kad viņš atstravagēja uz jauno pasauli.

Falko tagad bija pārsteidzoši iecienīts Bārnsberijas vidus­skolas devītās klases skolēns. Meitenes jūsmoja par viņa ek­sotisko pievilcību, zēni atzinīgi novērtēja spraigo vingrinā­jumu režīmu. Falko labajai slavai nekaitēja pat tas, ka viņa labākā draudzene mācās vienpadsmitajā klasē un, pēc dau­dzu uzskatiem, ir ciets riekstiņš.

Nakti pirms Stellata di Falco Remoras zvaigznājos atkal kļuva gaišs kā dienā. Pilsēta allaž labi atguvās no vienām sacīkstēm un sagatavojās nākamajām - bija pat sakāmvārds: “Stellata notiek augu gadu”, turklāt šogad visus priecēja vienreizējā iespēja atkārtoti kaldināt uzvaru. Džilja saņēma pasūtījumu izgatavot Stellata karogu, un tas ātri tika izpildīts. Karoga labajā stūrīti vīdēja mazs attēls ar Falko zirga mugurā.

Čezare pat necerēja, ka Aunam ļaus otrreiz uzvarēt. Lai nu kā, sacīkšu priekšvakarā zvaigznāja mielastā viņš sēdēja goda vietā. Priesteris pasniedza Čezarem cepuri, un viņš piecēlās, lai teiktu savu pirmo runu.

-     Montonieši! - Čezare iesāka, vērsdamies pie dzelteni sar­kanu galdautu un karogu jūrā slīkstošajiem pusdienotajiem. -Jūtos pagodināts, ka izvēlējāties mani par Auna žokeju. Pē­dējās Stellata sacīkstēs pret savu gribu nespēju piedalīties, taču mums visiem skaidrā atmiņā tās dienas notikumi, vai ne?

Tautieši atzinīgi ieaurojās.

-      Lai gan šovakar viņš nevar būt kopā ar mums, aicinu iedzert uz Auna pēdējā čempiona Džordžio Grādi veselību!

Skvēru piepildīja saucieni: “Džordžio Grādi! Džordžio Grādi!”

Džordžija visu dienu jutās kā spārnos. Viņa gan vēl nebija līdz galam iedzīvojusies jaunajā absolventu grupas dienas kārtībā. Meitenei bija jauna audzinātāja un privilēģijas - tikai pieci priekšmeti, iespēja izmantot atpūtas telpu - istabu ar klubkrēsliem, kuros parasti zvilnēja vecākie audzēkņi, un virtuvi, kurā varēja uzvārīt šķīstošo kafiju. Varēja arīdzan atli­cināt brīvu brīdi un iet skoloties uz mācību kabinetu vai vēl labāk - svaigā gaisā zālītē, ja vien bija labi laika apstākļi.

Šodien laiks rādījās pavisam mīlīgs, nudien kā vasaras vidū, lai gan vakarā noteikti būs dzestrs. Pirms pusdienām Džordžijai iegadījās brīvs laiciņš, kad varēja pasēdēt laukā ar Alisi un palasīt Istabenes stāstu - vienu no angļu literatūras obligātajām grāmatām.

-      Paklau, tā nu gan bija pasaule: vienkāršā tauta nedrīk­stēja atļauties bērnus! - ierunājās Alise.

-     Ja tas attiektos uz tādiem kā Rasels, būtu tīri labi, - at­saucās Džordžija.

-     Nūja, viņš taču šodien izvācas, vai ne? - sacija Alise. - Vai neaizmirsi sirsnīgi atvadīties?

Džordžija iespurcās. - Paldies Dievam! - viņa teica, pārlik­dama, ka varbūt tieši tāpēc šodien tik dīvaina izjūta. - Laimī­gākā diena manā mūžā!

Bet tā vis gluži nebija. Laimīgākā diena bija tad, kad Džor­džija uzvarēja Stellata sacīkstēs un saņēma skūpstu no Lu- čiano, taču to viņa nedz Alisei, nedz ari kādam citam nemū­žam neteiks, un tāpēc kļuva skumji. Džordžiju tirdīja nemiers. Piecpadsmitajā augustā meitene bija mocījusies neziņā par Remoras sacīkstēm. Kopā ar Falko jeb Nikolasu, kā viņu tagad vajadzēja saukt, abi visu dienu pavadīja, runādami par sacīkstēm un pārspriezdami, kuri zirgi un žokeji piedalīsies un vai šogad uzvarēs di Kimiči.

Pēc tam pienāca Nikolasa pārtulkošanas gadadiena, un zēnu pārņēma grūtsirdība un ilgas pēc mājām. Abi bieži pārnināja, ka Falko varētu pamēģināt izmantot spalvu-talis- manu un pārbaudīt, vai ar to iespējams aizstravagēt uz Tāliju, līdzīgi kā savulaik darīja Lučiano, tikai pretējā vir­zienā. Diemžēl Falko bez Džordžijas stravagēt nevēlējās, bet viņas talismans joprojām nebija atrasts.

Džordžija nopūtās. Visu gadu viņa bija dzīvojusi ar cerību satikt Lučiano - viņš taču varētu vēlreiz pamēģināt sarežģīto

stravagēšanu uz Londonu un palūkoties uz savu ģimeni. Džordžija turpināja apgūt vijoļspēli - viņa bija jau mūzikas skolas septītajā klasē un, saprotams, bieži uzturējās Malho- lendu mājās, lai tiktos ar Nikolasu. Bet Lučiano kā nerādījās, tā nerādījās.

Dans bija lielisks, Ādams - pievilcīgs, tomēr Džordžija jo­projām vēlējās kaut uz īsu brīdi tikties ar Lučiano.

-                Ai, kā gribētos nolasīt tavas domas, - ierunājās Alise.

-     Tu tik smagi nopūties.

-     Vai atceries to zēnu, kas mācījās vienu klasi augstāk un nomira? - tā bija pirmā reize, kad Džordžija pieminēja Lu­čiano Alisei.

-      Tu domā foršo čali ar melnajiem, lokainajiem matiem? Visas mūsu klases meitenes bija viņā ieķērušās, atceries? Kas ar viņu?

-     Nekas, - atbildēja Džordžija. - Mēs ar Lučiano spēlējām orķestrī, man viņš tiešām patika.

-     Ak vai, - pārsteigta teica Alise, - pirmā dzirdēšana.