Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

Kopš pēdējās apmeklējuma reizes Remora necik nebija mainījusies. Likās, ka pilsēta dzīvo vienos svētkos. Tomēr šis Stellata sacīkstes par īstām svinībām saukt nevarēja. Džor­džija vērīgi skatījās pūlī, cenzdamās ieraudzīt Falko. Būs kaut kur Aunā aizķēries. Abi bija apskatījuši zirgus, ilgāk pakavē­damies pie Merlas. Dīvaini, Falko taču no Džordžijas šķīrās nelabprāt.

Jācer, ka Falko pietika prāta un viņš nesēž Kundzes tri­bīnē un nelūgts nelaužas Dvīņu tribīnē. Lai arī gadu vecāks, spēcīgāks, ar veselu augumu, Falko tomēr varēja pazīt. Ce­rams, ka nekas slikts ar viņu nebūs atgadījies. Pirmā strava- gēšana atpakaļ uz veco pasauli bija tiešām iespaidīga. Lu- čiano Džordžijai bija stāstījis, cik grūti viņam bijis atgriezties Londonā, bet Falko, šķiet, raudzījās savā pasaulē spožām acīm, un enerģija viņā kūsāt kūsāja.

Gājiens jau tuvojās noslēgumam, zvans pierima, bet Falko kā nerādījās, tā nerādījās. Džordžija beigās izšķīrās neraizē­

ties un pilnībā nodoties sacīkšu baudīšanai. Campo cits pēc cita ieradās divpadsmit zirgi, un staltā bēra mugurā Džordžija sazīmēja Čezari. Zēns izskatījās elegants un pašpārliecināts. Uzvarējušā zvaigznāja zirgs allaž iedvesa cieņu - nebija no svara, ka žokejs ir cits.

Žokeji saņēma pātagas, un zirgi tuvojās starta līnijai. Šo­reiz divpadsmit zvaigznāju bumbiņas, kas noteica starta kārtību, no somas izvilka pats hercogs Nikolo. Pēc brīža sā­kās ierastā pārkārtošanās un aizkavēšanās, un visu skatieni pievērsās starta līnijai.

Tikko sākās Rincorsa (tagad to veica Ūdensvīra pārstāvis), no debesīm nolaidās spārnotais zirgs. Šajā reizē manušu brī­dinošais sauciens neatskanēja. Nošvīkstēja melni spārni, no­tika zibenīga, precīza nosēšanās, un sacīkstēm pievienojās trīspadsmitais zirgs.

Pūlis tikpat kā uzsprāga. Kas tas par žokeju tik dīvainā tērpā? Bez sava krāsu komplekta: vienkārša zirgu puiša drā­nām bija piestiprināti visu divpadsmit zvaigznāju krāsu kakl­auti. Jātnieks bija bez cepures, uz muguras gūla melnu matu cirtas. Glīts zēns, un remoriešu meitenes sāka saukt: - Bel- lerofonte! Bellerofonte! - uz karstām pēdām nokristīdamas svešinieku lidojoša jātnieka vārdā iz senas leģendas.

Jau pirmajā aplī Merla ar jātnieku divpadsmit sāncenšu zirgus atstāja labu gabalu sev aiz muguras, un tieši tad Dvīņu tribīnē sākās mnas, kas brāzās pār Campo ašāk par jebkuru rumaku. Kāds iesaucās: - Falko! Falko!

Skatītāji centrā sāka mesties ceļos un mest krustus.

-     Spoks! - cilvēki teica. - Princis Falko atgriezies uz savu piemiņas pasākumu!

Gaetano sēdēja kā pārakmeņojies, elpu aizturējis, cieši satvēris Frančeskas roku. Neviens nedzirdēja viņa kluso čukstu: - Izdevās!

Hercogs vienīgais bija pielēcis kājās. Viņa seja aiz šaus­mām bija nobālējusi - bet varbūt aiz dusmām?

Visus žokejus sagrāba bailes, izņemot Čezari, bet uzvaru tāpat gūtu Falko. Merla iztika bez skubināšanas, jo spārnoto zirgu parastajiem rumakiem neapsteigt. Merla traucās uz finiša taisni daudzus metrus pirms Auna un Kundzes.

Sasniedzis finišu, jātnieks kaut ko iečukstēja Merlai ausī, skubinādams pacelties gaisā. Kad spārnotais zirgs rietošās saules gaismā lidoja augšā, spēcīgie spārni meta ēnu pār ska­tītāju augšup vērstajām sejām. Visi ievilka elpu, un tad atska­nēja sauciens: - Dia!

Ēnu meta tikai zirgs.

Brīdī, kad Merla ar jātnieku lidoja virs Kundzes tribīnes, no augšas uz leju plīvodams nokrita purpursārti zaļš kakl­auts, ko saķēra Hercoga bruņotie sargi.

Pagāja daži mirkļi, iekams cilvēki atskārta, ka sacīkstes bei­gušās. Čezare pēdējā brīdī atkāpās, un Kundzes jātnieks izman­toja negaidīto izdevību. Eņģelītis skubināja Zariņu pāri finiša taisnei un nākamajā mirklī jau uzvaroši pacēla gaisā pātagu. Sacīkšu trasi pārplūdināja Kundzes līdzjutēji, kas metās apskaut jātnieku un glāstīt zirgu. Džordžija atstāja Auna tribīni un gāja pie Čezares, lauzdamās cauri augošajam Kundzes atbalstītāju pūlim, kas grasījās izraut no tiesnešu tribīnes Stellata karogu.

-       Kāpēc tu tā darīji? - Džordžija čukstēja Čezarem, kas vienos sviedros stāvēja līdzās Arkandželo.

-       Paskaties uz Hercogu! - ieteica Čezare. - Nebūtu labi vienmēr šķērsot Kundzei ceļu.

-      Bet Falko skrējienu neieskaitītu, un tu mierīgi būtu gu­vis Aunam uzvaru, - Džordžija iebilda, - tik iedomājies, divi Stellata karogi vienā gadā! Arianna priecātos.

-      Likumīgi vai nelikumīgi, - sacīja Čezare, - īstais uzvarē­tājs bija Falko.

Abi nolūkojās Hercogā, kuru patlaban veda lejā sveikt Eņģelīti. Nikolo skatījās glāžainām acīm, sažņaudzis rokā purpursārti zaļo kaklautu, kurā vēl jautās dēla auguma sil­tums. Lai kā klaigāja skatītāji, Hercogs neticēja, ka tā bija parādība. Kad hercogs Nikolo nokāpa Campo, viņa skatienu saistīja meitene ar ugunīgi sarkaniem matiem un bēro zirgu - un Nikolo atcerējās noslēpumaino Auna žokeju, kas iepriek­šējās sacīkstēs bija laupījis di Kimiči ģimenei uzvaru.