Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

Atgrūdusi durvis plašāk, meitene iegāja Rasela istabā. Gulta, kumode un rakstāmgalds stāvēja kā stāvējuši. Bet ste- reoatskaņotājs, dators un televizors bija aizceļojuši līdzi Ra- selam uz Saseksu. Gultasveļa novākta, un uz kailā matrača pārvalka gulēja spārnotais zirdziņš.

Nebija nedz zīmītes, nedz cita rakstu galiņa, tikai talismans, turklāt sveiks un vesels! Gan jau Rasels zināja, ka Džordžija ienāks istabā papriecāties, ka viņš aizbraucis, un, kad Mora un Ralfs beidza staigāt turp atpakaļ ar kastēm un saiņiem, Rasels vēl pēdējo reizi būs atgriezies nolikt talismanu.

Džordžija uzmanīgi paņēma rokās zirdziņu. Pirksti juta, ka nekas nav mainījies - talismans šķita tikpat gluds un silts, ar

trausliem spārniem, vienīgi zirdziņa plecos varēja sataustīt pēdējā labojuma smalkās līnijas. Pie durvīm atskanēja zvans.

Uz sliekšņa stāvēja Nikolass, un Džordžija satriekta atklāja, ka viņi abi jau ir vienā augumā.

-     Kā tev klājas? - zēns apvaicājās. - Visu dienu jutos kaut kā savādi. Manuprāt, tas saistīts ar Remoru. Interesanti, vai tu jūties tāpat?

Un tad zēns ieraudzīja, ko Džordžija tur rokā.

Stellata di Falco rīts atausa jauks un skaidrs. Čezare pie­dzīvoja visu rituālu, kas pirms mēneša viņam bija gājis secen: žokeju dievkalpojumu katedrālē, pēdējās rīta priekšsacīkstes, reģistrēšanos. Pirms doties uz pēcpusdienas obligātajiem pa­sākumiem, zēns vēl atgriezās Aunā uz vieglām pusdienām.

Iegājis stallī nomierināt nervus, Čezare aiz pārsteiguma gandrīz vai palēcās. Puskrēslā stāvēja slaida meitene ar vai­rāku krāsu matu šķipsnām, īsā krekliņā un maisveida biksēs, kas likās tādas kā redzētas.

-     Džordžij? - zēns kā šaubīdamies viešņu uzrunāja.

-     Čezare! - meitene iesaucās un cieši viņu apskāva. Uzvē­dīja jaukas smaržas. - Tev vajadzēs pameklēt man apģērbu - veco drēbju te vairs nav.

-      Diez vai zēna apģērbs tev tagad derēs, - šaubījās Če­zare, ar sajūsmu aplūkodams meitenes jaunavīgo augumu. Džordžija viegli pietvīka, tomēr pieķērās viņam pie rokas.

-     Tūlīt redzēsi, kas ieradās kopā ar mani, - viņa smaidī­dama teica. Jauki gan atkal būt Remorā! - Nevarējām aiz­migt, jo pirms atgriešanās Remorā uztraucāmies.

Džordžijai aiz muguras gaismā iznāca slaids zēns ar mel­niem, cirtainiem matiem svešās pasaules bezveidīgajā apģērbā.

Čezare attapās tikai tad, kad Falko viņu, saucot vārdā, svei­cināja.

Un tad remorietis pārmeta veiksmes zirni. Tas taču bija Falko - jau vecāks, garāks un staigāja kā visi - bez kruķiem! Džordžijas pasaulei nudien jābūt brīnumzemei.

-      Esmu atgriezies, - Falko ierunājās. - Pastāsti man, kas pa šo gadu noticis!

-       Gadu? - nesaprata Čezare. - Kopš tavas aizceļošanas pagājis tikai mēnesis. Nespēju ticēt savām acīm - tu esi ne­ticami izmainījies! Un atgriezies īsti laikā!

-     Kā tā? - nesaprata Džordžija. - Kas šodien tik īpašs?

-       Šodien notiks ārkārtas Stellata, - paskaidroja Čezare.

-     Mēs ar Arkandželo pārstāvēsim Aunu. Viss par godu Falko.

-     Lieliski! - iesaucās Falko.

-       Mēs aiziesim uz tevi paskatīties, - piebilda Džordžija.

-     Vienīgi pirms tam jāpārģērbjas.

Čezare steidza uz māju pavēstīt jaunumus Paolo un Teresai.

*

Dvīņu pārvietojamā skatuve par godu miaišajam Falko bija apvilkta ar melnu drānu un papildināta ar Dvīņu pur­pursārti zaļajām krāsām. To vilka melni zirgi ar sudraba iejūgu un sabuļādas pušķiem. Uz skatuves stāvēja tukšs šķir­stiņš ar Džiljas di Kimiči ģerboni - liliju un smaržu pudelīti - un Džiljas mākslinieka gleznots Falko portrets. Turpat neliela mūziķu grupa spēlēja sēru dziesmu.

Karognesējiem rokās plīvoja karogi ar melnām lentēm galā, visiem Kundzes parādes dalībniekiem zem zaļi purpur­sārtajām plecu lentēm bija melni tērpi. Kundzes delegācijai ejot gar tribīnēm, skatītāji noņēma cepures un pārkrustījās. Visi skalā balsī raudāja, arīdzan Svari: skumjais notikums bija aizkustinājis pat ienaidnieku sirdis.

Lielais Pāvesta pils zvans, kas visu Stellata pēcpusdienu bija dimdējis vienā toņkārtā, atsauca atmiņā dienu pirms vai­rākām nedēļām - toreiz tas dunēja Falko piemiņai. Lai cik drūms bija gājiens, tomēr gaisotnē jautās satraukums par tuvajām sacīkstēm.

Džordžija sēdēja Auna tribīnē līdzās Teresai ar bērniem. Mugurā viņai bija sarkana Teresas kleita ar Auna zvaigznāja sarkani dzelteno plecu lenti. Meitenes tērps un mati saistīja apbrīnas pilnus skatienus - jā, sajūta bija pavisam cita nekā žokejam, kas pirms gada uzvarēja Stellata sacīkstēs.

Bet šeit jau gads vēl nebija pagājis. Prāts mežģījās, do­mājot, ka viņa bijusi projām no Tālijas tik īsu brīdi, ka viens otrs to pat lāgā nebija ievērojis. Montalbani zināja, ka vienu nedēļu Džordžija pavadīs Francijā, un, lai gan viņai tā kā jau būtu laiks parādīties, īsti nobažījies neviens vēl nebija.