Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

-      Kāda tam nozīme? - sacīja Džordžija. - Ar to ir cauri. Nemūžam vairs viņu nesatikt.

Džordžija saprata, ka tā arī būs. Nāksies otrreiz sērot par Lusjēnu.

Alise šķita aizkustināta. Diemžēl atskanēja zvans uz pus­dienām un saruna pārtrūka. Saules gaismā izskrēja visu klašu skolēni, līksmi tverdami pēdējos vasaras mirkļus.

-       Vai tavs draugs Nikolass nav mazliet līdzīgs viņam? - Alise negaidot pajautāja. Pagalmā bija izbirusi devītklasnieku grupa. Slaids, vingrs zēns ar cirtainiem matiem, nošķīries no bariņa, nāca pie viņām uz zāliena malu.

Džordžija pielika plaukstu virs acīm, lai saule netraucē lū­koties uz Nikolasu. Labi gan, ka viņam aiz muguras uz as­falta krīt ēna!

Belecā, Rodolfo darbnīcā, Lučiano, Rodolfo un Detridžs lika kopā prātus. Pēc atgriešanās no Remoras visi trīs strava- gantes bažījās par Falko nāves sekām. Galvenokārt tāpēc, ka Hercogs varētu izrēķināties ar stravagantu brālību. Bet ne tikai - Rodolfo nešaubījās, ka vārteja, kas vienoja abas pa­saules, ir pārbīdījusies.

Pēc Viljama Detridža pārtulkošanas pasaule, no kuras vēlāk ieradās Lučiano, laika ziņā virzījās krietni straujāk nekā sešpadsmitā gadsimta Tāli ja. Kad atstravagēja Lučiano, zēna pasaules laiks palēninājās. Stravagēšanas ceļš noturējās ne­mainīgs vairākus mēnešus, bet pēc Lučiano apmešanās Tālijā laiks atkal plūda gausāk. Atšķirība starp abām pasaulēm bija vairs tikai divas nedēļas. Pateicoties trijiem stravagantēm, vārteja noturējās nemainīga un nedēļas dienas pamazām sa­skaņojās, līdz beidzot abās pasaulēs kalendārs rādīja vienu datumu, lai gan tās aizvien šķīra vairāk nekā četri gadsimti.

Taču tagad, pēc Falko nāves, laiks svešajā pasaulē atkal sa­svērās. Visi trīs tagad centās noteikt, cik tālu laika ziņā Lučiano vecā pasaule aizsteigusies priekšā Tālijai. Viens no Rodolfo spoguļiem bija vērsts uz Lučiano bijušo guļamistabu tāpat kā Falko nāves dienā, kad Hercogs gandrīz sajuka prātā. Rodolfo bija piekodinājis Lučiano, lai viņš spogulī labāk neskatās.

Abi vecākie stravagantes jau labu laiku novēroja tāliešu zēnu, kam dzīve mainījās no dienas dienā. Ja viņi būtu re­dzējuši filmu, kurā laiks rit ātrāk nekā parasti, vai paātrinātu videofilmu, tad vismaz būtu, ar ko salīdzināt. Rodolfo un Detridžs ievēroja, ka Falko pazūd un tad atgriežas ar pa­matīgi apsaitētu kāju. Jaunais di Kimiči pieņēmās spēkā, veica vingrinājumus, līdz vienudien apsēji pazuda - un Falko pārvietojās vairs tikai ar vienu spieķi!

Stravagantes lūkoja noteikt gadalaikus pēc gaismas, kas ieplūda pa logu, tomēr dažu labu reizi nācās aicināt talkā Lučiano, lai viņš izskaidro to, kas redzams spoguli.

-     Kas tā par sarkanu šļauku, no kuras spraucas pekelītes? - Detridžs reiz zēnam pajautāja.

-     Ziemassvētku zeķe, - atbildēja Lučiano, pēkšņi sailgoda- mies pēc mājām. Belecā tamlīdzīgus pasākumus nepazina, turklāt Tālijā patlaban bija augusta beigas.

Tāliešu zēna gaitām stravagantes sekoja vairākus mēne­šus, līdz viņš atlaba un atveseļojās, bet Falko pat nenojauta, ka viņu novēro vecie draugi. Stravagantes redzēja, kā jaunais di Kimiči atgūst spēkus. Dažkārt viņam blakus gultā sēdēja Džordžija. Tādās reizēs abi vecākie stravagantes pasauca Lu­čiano, un viņš, ieraudzījis meiteni, nopriecājās. Tās pasaules skaņas caur spoguli līdz Tālijai neizspiedās, taču Lučiano ar patiku nodomāja, ka gan jau Džordžija un Falko šad tad runā ari par viņu.

Todien, kad Rodolfo ar spoguli uzzināja par Stellata Straordinana Remorā, otrā pasaule, šķiet, atkal bija pagausi- nājusi soli. Rodolfo lēsa, ka, spriežot pēc izmaiņām Džordži­jas un Falko ārienē, aizritējis gads.

-      Vai mēs dosimies uz Remoru - uz Falko sacīkstēm? - pajautāja Lučiano.

-     Nē, - atbildēja Rodolfo. - Nav nekādas vajadzības: Arianna nebrauks, un kāpēc lieku reizi pakļaut briesmām tevi - tur taču varētu satikt Hercogu. Pats par sevi saprotams, uz sacīkstēm sabrauks visi di Kimiči.

*

Skvērā pie katedrāles bija sapulcējies viss di Kimiči klans, kas Dvīņu zvaigznājā baudīja priekšsacīkšu mielastu. Ģimenes vienotības dēļ novārtā tika atstātas pašu pilsētas. Hercogs

Nikolo sēdēja līdzās Pāvestam un lūkojās abos dēlos un meitā, kas viņam vēl bija palikuši, un neskaitāmajos radu bērnos.

Hercoga iecere par savstarpēju' saprecināšanu bija sasta­pusi atsaucību, un prāta acīm viņš jau skatīja jaunu di Kimiči paaudzi - nākotni, kad pēcteči valdīs visās Tālijas pilsētās kā prinči vai hercogi. Par nepakļāvīgo jauno Belecas Hercogieni Nikolo centās nedomāt. Gan jau tiks galā arī ar viņu - nāks laiks, nāks padoms.

-      Vai es varu pēc stundām pie tevis aiziet? - jautāja Ni- kolass. - Mums derētu šo to pārrunāt.

-     Labi, - teica Džordžija, - pagaidām uz redzi!

Visu dienu Džordžiju tirdīja nemiers, un viņa labprāt de­vās mājās. Tur valdīja kliedzošs klusums: RASELA TE NAV! Uzkāpusi savā augšstāva istabā, Džordžija ievēroja, ka Rasela istabas durvis stāv atvērtas. Parasti tā nebija, izņemot reizes, kad viņš, stāvēdams durvīs uz savas istabas sliekšņa, ņirgājās par Džordžiju.