Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

Tālijā Džordžija bija iedzīta stūrī tāpat kā mājās. Rodolfo bija uzaicinājis viņu uz sarunu zem četrām acīm, un nu abi sēdēja Detridža istabā. Lučiano, kas palīdzētu, nebija nāksies vienai aci pret aci stāties pretī Belecas stravagantem.

Falko tagad gaida operāciju, pēc kuras viņš atkal spēs staigāt, Džordžija iesāka. Ari pie Malholendiem viņam patīk, manuprāt, viņi pat varētu Falko adoptēt.

Un visi atkal staros laimē? jautāja Rodolfo. Dzīvē tā nemēdz būt, Džordžij. Lučiano neviens neaizstās.

Domājat, ka es pati to nezinu? sacīja Džordžija, ar pūlēm valdīdama asaras. Taču cilvēki varētu rast mierinājumu. Malholendi zaudējuši dēlu, Falko ģimeni. Visiem būtu labi.

Par tavām jūtām es nešaubos, maigi turpināja Rodolfo,

vienīgi par zināšanām un varbūt gudrību. Falko taču nav zaudējis ģimeni. viņš to pameta. Falko nāve (un Tālijā, ja viņu neglābsi, tas notiks drīz) radīs sekas, tu pat iedomāties nevari, kādas. Tālijai, satiksmei starp abām pasaulēm, mums visiem, kas stravagē. Ja vēlies, lai dodos tev līdzi, esmu tavā rīcībā.

Rodolfo pieklusa.

Tev vairs nav gredzena, ko viņš izmantoja par talismanu, kur tas ir?

Virtuvē, atkritumu tvertnē, atbildēja Džordžija. Pēkšņi viņai sametās bail vēl vairāk nekā toreiz, kad viņus iztau-

> 7 > jāja hercogs Nikolo vai kad pār galvu bira Zivju žokeja sitienu krusa. Džordžija sagatavojās Rodolfo kārtējam izvirdumam, bet viņš tikai piecēlās un piegāja pie loga.

Pēc brīža viņš pagriezās un meiteni uzlūkoja. Stravagante izskatījās ļoti noguris. Džordžija saprata, ka viņu nospiež atbildības nasta.

Tas laikam nozīmē, ka talismans iznīcināts, Rodolfo teica. Mani tu neklausīji. Laikam pat zinu, kāpēc. Tu tici, ka mierinājums, kas tiek sniegts un saņemts vienā pasaulē, spēj atsvērt bēdas un zaudējumu otrā. Ceru, ka tas tā arī būs. Tāpēc, ka jums ar Lučiano patlaban draud lielas briesmas.

♦

Hercogs Nikolo savus brāļadēlus, šķiet, pat nepazina. Viņš sēdēja, kā bija sēdējis turpat divas nedēļas, satvēris dēla izdēdējušo roku.

Ārsti kļūdījās, Nikolo teica, Falko vēl dzīvo.

Tēvoci, man tiešām žēl, iesāka Alfonso, un viņš nemeloja. Kā jau visiem di Kimiči, arī viņam mazais princis bija mīļš. Pirms diviem gadiem pēc negadījuma bēdājās visi, bet tagad sirdis bija vēl smagākas.

Bet ziņa par Gaetano gan laba, Alfonso piebilda. Jauki, ka brālēns ar māsīcu spēj ģimenes bēdu laikā rast laimi. Abi ir jauni, veseli, aplaimos jūs ar mazbērniem.

Hercogs izskatījās tik pārsteigts, ka Alfonso pārlika, vai nav pieļāvis nesmalkjūtību. Tomēr nē, šķiet, ģimenes tēvs pārslēdzās uz pozitīvu vilni.

Tev taisnība, atzina Hercogs, laipni no tavas puses. Vērts par to padomāt. Vienīgi, kādēļ Gaetano jāapņem sieva tik jaunam, ja divi vecākie brāļi vēl staigā puišos? Un arīdzan māsa? Visiem būtu laiks domāt par precībām, arīdzan jums, Alfonso un Rinaldo, ja to vēlaties. Di Kimiči ģimenei nepieciešami jauni spēki. Jums taču ir māsa, vai ne? Mana brāļameita kā viņu sauca, Katerina? Ja nemaldos, maza, glīta būtne. Kā būtu, ja viņa apprecētos ar kādu no maniem dēliem? Volanieši ir auglīgs ģimenes atzars, ko nevarētu teikt par Moreskas radiem, tie jau drīz izmirs…

Hercogs staigāja pa istabu, kaldams plānus. Nikolo acu priekšā atausa vīzija ar pēctečiem un mūžzaļu ģimenes koku, kura zaros briest no di Kimiči sēklas izauguši augļi. Alfonso tā kā satrūkās, taču turpat ari nopriecājās, ka tēvocis tik rosīgā noskaņojumā.

Manuprāt, Katerina vairāk pieķērusies manam brālēnam Fabricio, Alfonso iesāka.

-Jauki, jauki, atsaucās Hercogs. Šovakar aizlikšu viņam vārdiņu par Katerinu. Laiks negaida. Kā jums pašiem sastāv ar precību lietām?

Nupat iedomājos, vai jums, tēvoci, nav kas padomā par mani, atbildēja Alfonso. Negribas precēties bez jūsu piekrišanas.

Pareizi, visnotaļ pareizi, Hercogs sacīja. Viņš jau prātoja par jaunu problēmu. Ko teiksi par vecā Džakopo jaunāko meitu Bianku? Un vecāko kā viņu sauca Lučija? Tā, manuprāt, būtu labs pāris ar Karlo. Gribu, lai pēc Džakopo nāves Gaetano iegūst Fortecas prinča titulu, savukārt meitenēm vajag krietnus vīrus.

Alfonso pamāja. Nevar zināt, ko par tik negaidītu piedāvājumu teiks pati Bianka viņu ar māsu Alfonso bija saticis vakar pusdienās; jā, laikam jau šogad gaidāms precību bums starp di Kimiči brālēniem un māsīcām. Viņam pašam arī jau divdesmit seši: pēdējais laiks tikt pie līgavas. Bianka, protams, ir pievilcīga meitene. Tādas jau bija visas di Kimiči sievietes, vienīgi daži vīrieši kā Gaetano un Rinaldo nebija skaistuļi. Tomēr pat Gaetano negaidītajā laulību loterijā bija ieguvis Frančesku.

Bet kā ar tevi, Rinaldo? jautāja Hercogs, pacilāts, ka viņa jaunās ieceres uzņemtas atsaucīgi.

Man man, tēvoci, negribas precēties, samulsis atbildēja Rinaldo. Šajos plānos mani, lūdzu, neiekļaujiet. Protams, darīšu visu ko citu, lai jums kalpotu.

Hm, Hercogs iegrima pārdomās. Vai esi daudzmaz dievticīgs?