Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

Kur visi palikuši? viņš jautāja, izņemdams mātei no rokām smagu krūzi ar alu un nolikdams to uz galda.

Tēvs ar Lučiano un Doktoai Detridžu stallī, Teresa atbildēja, bet dvīņi spēlējas pagalmā. Belecieši izgudrojuši asprātīgu būri, bet arī tavas māsas tur ņemas mani gan nepamet aizdomas, ka jaunievedums ātri apniks.

Paņēmis sviestmaizi, Čezare izgāja pagalmā. Kā tad, pusbrāļi un pusmāsas skraidelēja plašā koka aizgaldā ar biezi saliktiem šķērskokiem lai nevar izspraukties laukā. Det-ridžs un Lučiano pa spraugām cienāja bērnus ar konfektēm. Čezare ieraudzīja no staļļa iznākam Džordžiju. Meitene nebija sarkani dzeltenajā Auna žokeja zīda tērpā, bet jau savā ikdienas Remoras zēna apģērbā.

Skatos, ka esat iekārtojuši rotaļaploku, Džordžija, nevienu īpaši neuzrunādama, teica.

Jaunais Lučiano man apstāstīja par bērneļiem, un par abiem kopā ar šinjoni Paolo saslējām, paskaidroja Det-ridžs, uzmezdams savam veikumam visai gandarītu skatienu.

Mazie par varītēm centās iekļūt stallī pie Merlas, piebilda Lučiano. Teresa baidījās, ka netiek zirgiem zem kājām.

Teresa, iestājusies sētas durvīs, sauca visus pusdienās, bet bērni pieprasīja maltīti brīvā dabā, savā aplokā.

Nav ne vainas, sacīja Detridžs. Es šamos pieskatīšu.

Beigās Teresa iznesa laukā paplāti ar ēdienu un dzērienu

arī Detridžam un sev, un, protams, bērniem, lai tie var pieēsties līdz sātam, tad nu beigās mājā pusdienoja tikai Džordžija, Lučiano, Čezare un Paolo.

Jaunieši pēc nakts draiskulībām izskatījās sakautrējušies.

Vecais doktors laikam mīl bērnus, ierunājās Čezare.

Savējos viņš gan nepiemin, atsaucās Lučiano, manuprāt, viņš smagi pārdzīvoja šķiršanos.

Kā aizkļuvi mājās, Džordžij? apvaicājās Paolo.

Dzirdot meitenes smago nopūtu, visi pacēla skatienus.

Nebija tik traki, Džordžija teica. Bet ļaunākais laikam vēl priekšā. Šonakt jāstravagē mājās laikus un, galvenais, jāgatavojas rīta sarunai ar vecākiem viņi atļāva man iet gulēt, jo biju pārgurusi, bet, kāds sods mani sagaida rīt, gan nepateica.

Man žēl, ka tev mūsu dēļ jācieš, sacīja Paolo. Tu teici “vecāki”. Agrāk tu abus tā nesauci.

Džordžija pati jutās pārsteigta. “Tik tiešām,” viņa nodomāja. Lai arī Ralfs, kad Mora meitu strostēja, centās iespējami norobežoties, tomēr izskatījās norūpējies un saprotošs. Varbūt kādudien viņš Džordžijai tiešām kļūs tuvs kā tēvs?

Pie durvīm pieklauvēja, un parādījās Rodolfo slaidais augums.

Atnesu jaunumus, apsēdies viņiem blakus pie galda, stravagante paziņoja. Di Kimiči ģimenē gaidāmas kāzas.

Džordžijai, redzot, ka Lučiano nobāl, mazliet uzlabojās garastāvoklis.

Gaetano precēsies ar māsīcu Frančesku, Rodolfo turpināja. Lučiano, tu viņu noteikti atceries. Vēlēšanās viņu kā sāncensi Ariannai pieteica Vēstnieks. Frančeskas laulība ar padomnieku Albāni esot šķirta.

Jā, atbildēja Lučiano, izskatīdamies daudz mierīgāks nekā patiesībā bija. Belonas prinča meita, vai ne?

Tā pati, atbildēja Rodolfo. Abi jau kopš mazotnes ir sirdsdraugi. Kad devos projām, viņi savus jaunumus tikko bija pavēstījuši Hercogienei.

Arianna zina? brīnījās Lučiano. Un neko nesaka?

Rodolfo sarauca uzacis.

Tas tev jājautā viņai pašai, viņš atbildēja. Pēc dažām dienām mēs visi kopā atgriezīsimies Belecā.

Lučiano smaids pauda atvieglojumu un prieku.

Ko mēs vēl gaidām?

Man jāsaka, ka diemžēl mēs gaidām Falko di Kimiči nāvi, atbildēja Rodolfo. Vai ari atveseļošanos.

Rodolfo uzmeta nopietnu skatienu Džordžijai.

Atliku jautājumu līdz sacīkšu beigām, viņš turpināja.

Bet tagad man vēlreiz jālūdz tevi ved zēnu atpakaļ!

*

Rinaldo di Kimiči apciemoja brāli no Kazas zvaigznāja. Alfonso, Volanas jaunais hercogs, neslēpa vilšanos par sacensību iznākumu. Kazas žokejs Papavero (Magone) ar zirgu Brunello (Bruno tumšs, melnīgsnējs) bija palikuši bešā, un vispār sacīkstēm pietrūka asuma. Alfonso bija pusdienojis Pāvesta pilī, taču drūmā gaisotne Dvīņos nebija nekāda izprieca, un viņš jau grasījās doties mājup uz savu pilsētu. Tomēr, tāpat kā visi, Alfonso uzskatīja par pienākumu neatstāt Remoru, kamēr Nikolo pastarītim vēl draud briesmas.

Alfonso nopūtās.

Laikam būs jāapciemo slimnīcā tēvocis Nikolo, jāpalūko, kas tur darās, viņš piebilda. Smaga lieta.

Es aiziešu tev līdzi, piedāvājās Rinaldo. Jāuzzina, ko viņš piedāvās man pēc neražas Belecā. Varbūt vēl nezini, ka Gaetano saņēma kurvīti? Tagad viņš pošas precībām ar māsīcu Frančesku.

Tiešām? brīnījās Alfonso. Šķiet, pavisam nesen vēl kā bērni vasarās rotaļājāmies Santa Finā. Viņa jau tolaik pret Gaetano bija mīļa. Turpretī Fabricio allaž sagadījās pāri ar Katerinu.

Varbūt arī viņi veidos savienību? atsaucās Rinaldo, iepriecināts par jaunākās māsas izredzēm savieno dzīvi ar di Kimiči titula un naudas mantinieku.

Arī Alfonso aizdomājās.

Varbūt tiešām nebūtu slikti ierosināt, kamēr Nikolo vēl daudzmaz pretimnākošā omā. Dosimies tagad pie viņa un pateiksim!

*