Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

Šoreiz tikai trīs, nomurmināja Džordžija, kāpdama autobusā, lai dotos no stacijas uz stalli. Laikam zūd kvalifikācija.

Pazīstamā staļļa smarža acumirklī atsauca atmiņā Remoru, kur zirgus cēla bezmaz dievu kārtā, arī tos bez spārniem. Gandrīz visu nakti Tālijā tā bija diena Džordžija bija runājusi ar Lusjēnu un Čezari par di Kimiči, Belecu, stravagē-šanu un tālijas burvību. patlaban meitene dedzīgi vēlējās tur atgriezties, lai uzzinātu vairāk par zirgu cilti, kas, šķiet, pārņēmusi savā varā visu pilsētu. Un lai atkal tiktos ar Lusjēnu.

Sarunas beigās Lusjēns piekodināja katm nakti nestravagčt, lai nepārgurtu. vēl viņš bija brīdinājis, ka vārteja no Džordžijas pasaules ieguvusi bēdīgu slavu ar savu nepastāvību. Viņš ar Detridžu un noslēpumaino Rodolfo, kas Lusjēna acīs nepārprotami bija dižgars, centās izstrādāt stravagēšanas ceļa sakārtošanas metodi. Neierodoties Tālijā visu nedēļu, varētu gadīties, ka tur aizritējusi tikai viena diena.

Bet vai tad varēja zaudēt kaut vienu iespēju tikties ar Lusjēnu? Skaidrais saprāts Džordžiju brīdināja, ka palikt kopā ar Lusjēnu viņai tikpat maz izredžu kā tad, kad zēns tiešām būtu miris. Galu galā Lusjēns bija miris, ciktāl tas attiecās uz Džordžijas pasauli. Ari tad, ja viņa aizstravagētu uz tāliju, lai apmestos tur uz visiem laikiem, tas, protams, neietilpa Džordžijas plānos diez vai viņi pārkāptu draudzības robežu. Pietika atcerēties Lusjēna seju, dzirdot pieminam jauno Belecas Hercogieni. Džordžija atkal ieslīga izmisuma purvā.

Hercogieni laikam sauca Arianna, un ar viņas dzimšanu saistījās noslēpums īstenībā viņa bija iepriekšējās Hercogienes un Rodolfo meita. Lusjēns un Arianna bija sadraudzējušies pasen, kad Arianna vēl neko nezināja par saviem vecākiem. Tolaik viņa bija vienkārša Belecas lagūnas salas meitene. Vēlāk tika "nogalināta" Ariannas māte un atklājās patiesība.

Džordžij! atskanēja sauciens, un meitenes sapņojums pārtrūka. Vai šodien tu jāt nedomā. Varbūt visu rītu stāvēsi pagalma vidū?

Tā bija Džīna, staļļa vadītāja, viens no Džordžijas mīļajiem cilvēkiem.

Atvainojos, aizklīdu zilās tālēs, atbildēja Džordžija, un tā bija patiesība.

Falko di Kimiči bija pavisam viens, ja neskaita kalpus. Zēna rīcībā bija visa pils, pa kuru varēja klaiņot pēc sirds patikas. Di Kimiči vasaras pils Santa Finā, ap desmit jūdžu attālumā no Remoras, bija lepnākais no Džiljas hercogu mājokļiem. To uzbūvēja otrais hercogs Alfonso, Falko vectēvs, kas bija tā aizrāvies ar naudas pelnīšanu, ka apprecējās tikai sešdesmit piecu gadu vecumā.

Spītējot vecumam, Alfonso sarūpēja sev četrus dēlus: sešdesmit septiņu gadu vecumā vecāko Nikolo, bet desmit gadus vēlāk pastarīti Džakopo, tagadējo Belonas princi. Hercogs Alfonso nomira astoņdesmit septiņu gadu vecumā (Falko piedzima pēc vairāk nekā divdesmit gadiem), dodot Nikolo iespēju kļūt par hercogu jau divdesmit gadu vecumā. Alfonso sieva Renata bija ievērojami jaunāka par savu vīru. Falko savu omīti atcerējās labi tā bija sīciņa sirmgalve ar neparasti mirdzošām acīm, viņa kliboja pa palazzo ar spieķīti, par visu interesējās un lepojās ar brīnišķīgajiem dēliem un mazdēliem.

“Pat ar mani,” nodomāja Falko, ar grūtībām un gausi uz divām kūjām kleberēdams no telpas uz telpu. Bet tādas domas viņam nebija raksturīgas: Falko sevis žēlošanu neatzina.

Falko bija dievināts bagātas, ietekmīgas dzimtas pastarītis, izskatīgākais dēls dzimtas atzarā. Tēvs hercogs Nikolo turēja dēlu rokās jau dažas minūtes pēc viņa nākšanas pasaulē, kaldams plānus par jaunām hercogistēm, kuras apgūt vai nopirkt, lai skaistais bērns tiktu pie augsta titula.

Falko bija trīs par viņu vecāki brāļi katram bija savi talanti. Gan Fabricio, gan Karlo bija izskatīgi un gudri; Fabricio visnotaļ piemērots tēva mantinieka lomai, jo dzīvi interesējās par politiku un diplomātiju un ik dienu neskaitāmas stundas aizvadīja kopā ar Hercogu. Karlo bija vairāk uzņēmējs, tāds kā ģimenes pamatlicējs. Jau puišeļa gados, būvēdams no koka klučiem pilis, Karlo vēlējās brāļus nokalpināt kā zaldātus.

Falko mīļākais brālis bija Gaetano, gados vistuvākais un nebūt ne skaistulis. Īstenībā Gaetano bija neglīts ar lielu degunu un milzīgu, sašķiebtu muti. Runāja, ka viņš pēc izskata atgādinot vectēvu Alfonso, kas bija uzbūvējis lielo Santa Finas pili. Gaetano katrā ziņā bija gudrākais no brāļiem un vairāk interesējās par bibliotēkām Santa Finā un tēvoča Pāvesta pilī.