Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

Ar Gaetano varēja arī vislabāk pavadīt laiku. Viņš prata jāt un paukoties, izgudroja vienreizīgas rotaļas. Laimīgākās Falko bērnības stundas aizritēja kopā ar Gaetano Santa Finā, darbojoties brāļa izdomātajos bruņinieku un spoku piedzīvojumu romānos ar paslēptām bagātībām un ārprātīgu cilvēku ģimenes noslēpumiem, slepenībā turētiem testamentiem un kartēm. Spēlēt jaunavu un kareivīgu ķēniņieņu lomas Gaetano lugās šad tad varēja piemnāt vecāko māsu Beatriči, tomēr uzņemties sieviešu tēlus un ietērpties muslīnā un brokātā bieži vien nācās Falko, jo viņš bija apveltīts ar smalkiem sejas vaibstiem un milzīgām, melnām acīm.

Tomēr vistuvākie Falko sirdij bija piedzīvojumu romāni ar zobenu kaujām. Zobenu karjeru brāļi uzsāka ar koka ieročiem, bet, kad Falko bija desmit gadus vecs, noslēdza ar flo-retēm. Cīnīdamies brāļi izskraidelēja augšup lejup visas pils kāpnes, sākot ar galveno marmora kāpņu plašumiem un beidzot ar noslēpumaini sazarotajām koka kāpnēm kalpu galā. Divkaujas notika zem smagajām lustrām banketu zālē, metot simtiem atspulgu tās spoguļsienās. Māņkustības un atsitienus jaunie di Kimiči praktizēja pat pils virtuvē, apgāzdami pannas un pārbiedēdami kalpones. Lai gan Gaetano bija četrus gadus vecāks par savu mazo brāli, prasmju ziņā abi bija līdzvērtīgi un, zaudējuši elpu, allaž sabruka un smējās reizē.

Tas bija vienreizēji. Taču pirms diviem gadiem, kad Gaetano kļuva piecpadsmit gadus vecs, visam pienāca gals. Gaetano grasījās iestāties Džiljas universitātē, un audzinātāja Ignačio aprūpē paliktu tikai viens skolēns. Brāļu rīcībā gan vēl būtu garās vasaras brīvdienas, kad varētu turpināt paukošanos un lomu spēli, ja vien ar Falko nenotiktu nelaime.

Tieši par to, ar sāpēm pievārēdams vienas no kāpnēm, kas savulaik padevās bez grūtībām, Falko patlaban prātoja. Sasniedzis milzīgo velvēto lodžiju, no kuras pavērās skats uz pils galveno ieeju, Falko, smagi elsodams, vēroja lauku ainavu un, ieķēries margās, atpūtās.

Stalli no šejienes nevarēja redzēt, un labi vien bija. Pēc negadījuma Falko zirga mugurā nekāpa nebija nekādas vēlēšanās, viņš pat nezināja, vai tam pietiktu spēka. Ļaut savu neveiklo augumu celt mugurā dzīvniekam, uz kura viņš savulaik viegli uzlēca pats, šķita nepanesams pazemojums. Falko piemita savs lepnums.

Piecpadsmitajā dzimšanas dienā Gaetano saņēma dāvanu -jaunu, nervozu sugas bēri vārdā Kaino. Falko lūdza atļauju pajāt, bet brālis sev neraksturīgi atteica. “Zirgs tev ir par lielu, Falkončino,” Gaetano paskaidroja. “Pagaidi, līdz paaugsies.”

Pieaugušie toreiz smējās, bet Falko vārījās dusmās. Savu mūžu neviens nebija viņam atteicis tāpēc vien, ka viņš ir par mazu vai par jaunu. Gaetano taču labāk par visiem ģimenē vajadzēja zināt, cik spēcīgs un spējīgs ir Falko. Vai tad viņš šorīt nebija piespiedis brāli padoties, kad abi plašajā banketu zālē paukojās visapkārt sešus metrus garajam galdam?

Falko gaidīja, līdz pie tā paša galda beigsies lielā dzimšanas dienas maltīte. Visi ēda un dzēra bez jēgas, izņemot Falko, kas bija galīgi noskaities. Pēc maltītes beigām viesi izklīda pa pils augšstāva vēsajām istabām baudīt siestu. Pat Gaetano aizgāja pasnaust pie saviem manuskriptiem bibliotēkā.

Izgājis laukā, Falko devās uz stalli un apsegloja Kaino. Tas bija neprāts. Zirgu puiši bija aizgājuši pusdienās, zirgi agrīnās pēcpusdienas tveicē jutās samiegojušies, un sirmis nepazina zēnu, kas to veda laukā no staļļa. Tomēr sev mugurā Kaino kāpt neliedza, tikai mazliet pieglauda ausis, laikam jau jātnieka jutīgās rokas zirgu nomierināja.

Taču laukā, agrās pēcpusdienas svelmainajā saulē, bēris gāja nelabprāt un drīz vien saīga. Kaino klīrīgi apgāja ceļa oļus, kas viņam nepatika, palēninot gaitu līdz sēru procesijas solim, un, tiklīdz Falko iespieda zirgam sānos papēžus, tas no miera stāvokļa strauji uzņēma riksi un pēc brīža jau aulekšiem metās pāri laukam. Falko nobijās. Gaetano taču neganti pārskaitīsies, ja viņš jauno zirgu nodzīs. Savādi, bet par sevi Falko nebaidījās.

Kaino, pamanījis ceļā augstu mūri, saslējās pakaļkājās, lai šķērsli pievārētu. Un tas viņam teju izdevās. Taču izšķirošajā brīdī gaisā pacēlās putns un zirgu izbiedēja, un Kaino nokrita uz muguras, paraudams sev apakšā jātnieku.

Pusstundu vēlāk staļļa puiši ievēroja, ka bēris pazudis. Galvenais zirgu puisis ar satraucošo vēsti skrēja pie Nikolo, kas nīgri iztrūkās no snaudas. Muļķa puika tādā karstumā dzīt laukā zirgu, Hercogs noburkšķēja, laikam tak nespēja nociesties, neizmēģinājis dāvanu.

Nē, Jūsu Gaišība! atbildēja zirgu puisis. Jūsu kalps teica, ka Gaetano kungs sēžot bibliotēkā.

Viņus atrada tikai pēc vairākām stundām. Zirgs jau bija pagalam izvalbītām acīm, skaistā galva vienās asinīs un putās. Kaino bija lauzis sprandu. Tikai piecatā vīri spēja nocelt dzīvnieka ķermeni no zēna. Viens no tiem bija izmisušais Hercogs, kas par katru cenu vēlējās nest pastarīša ļengano ķermeni rokās uz palazzo. falko tikpat kā neelpoja.