Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

Rinaldo nepietika spēka atteikt Enriko darbu Remorā, tāpēc viņš to ieteica abiem tēvočiem: Pāvestam kā pieredzējušu zirgu puisi, bet hercogam Nikolo kā līdzekļos neizvēlīgu spiegu. Pietika ieraudzīt Enriko, un Rinaldo dūša saskrēja papēžos. Enriko taču bija aukstasinīgi nogalinājis, iespējams, ne vienu reizi vien, un, lai arī pēdējo noziegumu pasūtīja pats Rinaldo, slepkava iedvesa viņā šausmas šis cilvēks nedomādams spētu pārgriezt rīkli pat savam saimniekam, ja viņam par to labi samaksātu.

Nu, kā pret tevi te izturas? Rinaldo nervozi apvaicājās, karstāk par visu vēlēdamies no spiega atkratīties un zirga mugurā laisties laukā no pilsētas kalnos.

Nevaru sūdzēties, atbildēja Enriko. Tīri labi atkal būt pie zirgiem. Uz viņiem paļauties ir drošāk nekā uz cilvēkiem, ja saprotat, ko ar to gribu teikt.

Rinaldo šķita, ka saprot gan. Draņķa spiegs turēja uz viņu ļaunu prātu, jo glītā līgava pazudusi, un vīrs bija ieņēmis galvā, ka bijušajam saimniekam kaut kas par to zināms. Rinaldo meiteni bija saticis tikai vienreiz un par viņas likteni neko nezināja. Tas bija pavisam citāds, nekā spiegs iedomājās, tātad Enriko aizdomas bija nepamatotas. Pašam Vēstniekam nebija laika ņemties ar jaunām sievietēm lai cik skaistas vai citādi pievilcīgas tās būtu. Sievietes viņam bija svešas būtnes, izņemot māsu un māsīcas. Un mazāk par visu Rinaldo vēlējās iemantot Enriko naidu. Spiegs varētu nodarīt lielu ļaunumu, un ne jau fiziski vien.

Brīnišķīgi, brīnišķīgi! Rinaldo pavirši izmeta. Ja kas vajadzīgs, dod man ziņu.

To pateicis, Rinaldo izveda pagalmā Bacio enriko skumjo brūno acu pavadīts.

*

Ar ko man sākt? jautāja Lučiano.

Lučiano ar Čezari un Džordžiju, atstājuši Paolo un Doktoru Detridžu dzīvi runājamies, devās laukā no pilsētas mūriem pa ceļu, kas no Auna vārtiem vijās uz rietumiem. Viņi bija saņēmuši norādījumu izmantot dienu Džordžijas turpmākai izglītošanai un pieredzes apmaiņai.

Vispirms jau pastāsti, kā šeit nokļuvi! Džordžija vērsās pie Lučiano. Visi trīs sēdēja uz zema lauku mājas mūra turpat aiz pilsētas.

Šodien ratos, smaidīdams atbildēja Lučiano. Bet man ir aizdomas, ka ne jau to tu vēlies zināt. Ierados no Belecas. Tā ir pilsēta, uz kuru pērn maijā pirmoreiz atstravagēju. smaids lučiano sejā apdzisa. tagad es tur dzīvoju tur tagad ir manas mājas.

Visi trīs jaunieši uz brīdi pieklusa. Čezare pret smalko jaunekli, kas bija par viņu gadu jaunāks, tomēr piedzīvojis tādus brīnumus, juta, var teikt, godbijību. Lučiano bija stravagante, bet Čezare pat nezināja, ko šis vārds nozīmē. Viņš gan bija dzirdējis, ka Lučiano ir izcilākā Tālijas stravagācijas speciālista sinjora rodolfo māceklis un dzīvo Belecā pie brālības dibinātāja Doktora Krinamortes. Bet nu atklājās, ka Lučiano ir ne tikai citas pasaules viesis, bet arīdzan Čezares personīgās stravagantes, noslēpumainās meitenes ar zēnisko matu griezumu un bez ēnas, draugs.

Šajā pasaulē nekur nav jaukāk kā Belecā, Lučiano pēc brīža turpināja. Tā atgādina Venēciju, vienīgi viss, kas Venēcijā ir no zelta, Belecā ir no sudraba. Zini, šeit zeltam nav vērtības, dārgākais metāls ir sudrabs. Belecā sabrauc tūristi no visas pasaules un ne jau tālieši vien tās neaprakstāmā skaistuma dēļ. Pietika man ierasties šajā pasaulē, lai atkal justos pavisam labi. Mati atauga, kļuvu spēcīgs, tāds pats kā pirms vēža uzbrukuma.

Lučiano pieklusa, ievilka elpu un tad turpināja: Vienā dienā visu neizstāstīšu. Mēnešiem biju Rodolfo māceklis -viņš ir brīnišķīgs, pats gudrākais, maģiskākais cilvēks, kas iemācīja man stravagāciju. rodolfo mani šeit jau gaidīja, jo bija nogādājis talismanu mūsu pasaulē.

Kas bija tavs talismans? Džordžija ziņkārīgi pajautāja.

Zēna sejai pārslīdēja sāpju ēna. Džordžija ievēroja, ka

Lučiano nav gluži tāds, kādu viņa atcerējās Lusjēnu. Lučiano izskatījās vecāks un it kā nomākts. Viņš gan teica, ka Tālijā jūtoties vesels, tomēr izskatījās pēc cilvēka, kas smagi sirdzis un pēc tam fiziski atkopies, bet dvēseliski ne.

Piezīmju grāmatiņa no Belecas, atbildēja Lučiano, taču to vairs nevaru lietot.

Piecēlies zēns sāka soļot gar sienu turp un atpakaļ.

Pati redzi, ka man ir ēna. Joprojām esmu stravagante, vienīgi ceļoju no šīs pasaules uz jūsējo. Pēdējā laikā strava-gēju pavisam reti un daru to ar grūtībām.

Vai tāpēc, ka zini, kas tavas slimības dēļ notika mūsu pasaulē? Džordžija jutās kā stulbs zilonis trauku skapī, bet kā citādi to uzzināt?

Jā, atbildēja Lučiano. Tu jau zini, ka tavā pasaulē, kas vairs nav manējā, nomiru.

Čezare uzmeta stāstītājam godbijīgu skatienu. Tālietis gan bija dzirdējis Lučiano sakām, ka vecajā pasaulē viņš nomiris, tomēr līdz šim brīdim nespēja tam noticēt.

Vai ar Doktoru Detridžu notika tāpat? Džordžija aši pajautāja, gribēdama kliedēt spriedzi.

Zināmā mērā, jā, atbildēja Lučiano. Viņš stravagēja uz belonu, kas tagad ir viņa tālijas pilsēta, cenzdamies izbēgt no nāvessoda Anglijā. Bet vēlāk, atklājis, ka viņam ir ēna, Detridžs saprata, ka vecajā pasaulē viņš neapšaubāmi ir nomiris.