Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

Belecas Hercogiene? apjucis pārjautāja Gaetano, nespēdams slēpt pārsteigumu. Kālabad?

Tēvs nopūtās.

Līdz diplomātam tev tāls ceļš ejam, viņš teica. Lai kļūtu par Hercogu un pievienotu sev Belecu.

Tu gribi teikt, dzimtai, atbildēja Gaetano, cenzdamies iegūt laiku. Varbūt nebūtu nemaz tik peļami. Sēžot Belecas Hercoga krēslā, jādomā, pietiktu laika grāmatām un mūzikai.

Kā viņa izskatās? Gaetano painteresējās.

Ļoti glīta, sausi izmeta Nikolo, un, es teiktu, tikpat viegli vadāma kā Zariņa.

Tikai pēc mirkļa Gaetano atcerējās, ka Zariņa ir Kundzes zvaigznāja temperamentīgā palsā ķēve.

Vakariņās bija zivis un frī kartupeļi, desertā saldējums. Parasti tāda maltīte Džordžijai gāja pie sirds to nu Mora vai Ralfs nespēja samaitāt. Diemžēl šovakar ēst negribējās. Gribējās aši izskriet cauri mājasdarbiem un laikus iet gulēt. Pat Rasels šovakar tā nekrita uz nerviem.

Mājasdarbs piektdienas vakarā? viņš Džordžijai uzšņāca. Tu esi ne vien aptaurēta, bet ari nojūgusies.

Džordžija neuzskatīja par vajadzīgu atcirst, ka sestdien viņai paredzētas nodarbības jāšanā. Gribējās sēdēt nodurtu galvu, nepievēršot sev uzmanību. Vakars vilkās veselu mūžību. Matemātika, angļu valoda, franču valoda un tad beidzot gultā. Taču, tikusi gultā, Džordžija nespēja aizmigt. Treniņtērpa bikšu kabatā bija spārnotais zirdziņš, acu priekšā skaidri nostājās aina ar bēniņiem Remorā, un tomēr miegs nenāca ne lūdzams. Varbūt tāpēc, ka tik ļoti kārojās tur nokļūt. Bet varbūt pie visa bija vainīga Rasela metālistu mūzika, kas dārdēja blakusistabā.

Lūdzu, Džordžija vēlējās no visas sirds, kaut jel es būtu Zvaigžņu pilsētā!

Lučiano satrauktiem soļiem mēroja istabu.

Vam saderēt, ka viss saistīts ar Ariannas vizīti, zēns teica.

Nezinu, cik daudz jums zināms par manu stravagēšanu, bet rodolfo uzskata, ka belecā es ierados, lai glābtu iepriekšējo Hercogieni. Varbūt meitenei no manas pasaules bija jāierodas šeit tāpēc, ka pret Ariannu tiek gatavota sazvērestība? Laikam jau noprotat, ka mēs ar Doktoni Detridžu ieradāmies tāpēc, ka Belecas Hercogiene saņēmusi ielūgumu uz Stellata ?

-Jā, nebūtu smādējami uzzināt visu par šamo pils-sētu, -pamāja Detridžs, tās paražām un manierēm tik nozīmīgā sarīkojumā.

Varu saderēt, ka Hercogam ir kaut kas aiz ādas, piebilda Lučiano. Pārāk aizdomīgi, ka viņš ieradies pilsētā reizē ar mums.

Pie durvīm atskanēja viegls klauvējiens. Paolo gāja atvērt, tikmēr Lučiano turpināja staigāt turp un atpakaļ.

Man tiešām liekas, ka viņai te ierasties ir bīstami, viņš teica. Viss, kas zināms par šo pilsētu, vedina domāt, ka te ir neģēlības perēklis proti, di Kimiči pasaules centrs, vai tad tā nav?

Soļodams Lučiano bija nonācis iepretim durvīm. Ieraudzījis slaido, īsmataino meiteni ar sudraba riņķi uzacī, viņš palika stāvam ar vaļēju muti.

Džordžija bija tikpat satriekta. Viņa pazina melnmataino zēnu. Pirms dažām stundām Džordžija bija skatījusies viņa fotoattēlā vijoļspēles skolotājas mājās.

Es solīju tev vēl divus stravaganti, vai atceries, džordžij? -paolo smaidīdams jautāja.

Lusjēn! Džordžija iesaucās un izgaisa.

5. nodaļa. Šaubu ēnā

Džordžija pamodās pēkšņi savā gultā Londonā, sirds viņai dauzījās kā negudra. Līdz rītam vēl bija tālu. Mājās valdīja klusums un tumsa. Meitene jutās satriekta un samulsusi. Sapņot par pilsētu ar lidojošiem zirgiem bija viens ari apzinoties, ka tas nebūt nav sapnis un pilsēta tiešām pastāv, bet nonākt aci pret aci ar savas pasaules cilvēku, par kuru zini, ka viņš ir miris, bija pavisam kas cits.

Cieši satvērusi spārnoto talismanu, Džordžija gulēja tumsā, gaidīdama, kad sirds beidzot nomierināsies un satrauktās domas norims. Gribējās tūlīt atgriezties Remorā un tajā pašā laikā metās bail. Zēns, ko viņa ieraudzīja Paolo mājās, tiešām bija Lusjēns. Džordžija par to nešaubījās ne mirkli lai arī viņš bija sešpadsmitā gadsimta tāliešu apģērbā. Lai nu ko, bet Lusjēnu Malholendu Džordžija pazītu visur un vienmēr.

Kad Džordžija iestājās Bārnsberijas vidusskolā, Lusjēns mācījās vienu klasi augstāk. Abi jau bija tikušies Lusjēna mātes mājās Džordžija pēc stundām gāja turp uz vijoļspēles nodarbībām. Bet tikai desmitajā klasē viņas jūtas pret zēnu mainījās. Rasels maldījās par zēniem Džordžija interesējās, vismaz par vienu. taču viņa bija kautrīga un arī nelaimīga, un savu jūtu aizsardzības nolūkā viņa pieņēma čaļa tēlu.

Lusjēns, ja arī zināja par Džordžijas jūtām, tad neko neizrādīja. Abi spēlēja skolas orķestri; vēl tagad Džordžija domās sevi zobgalīgi dēvēja par Lusjēna otro vijoli. Lai nu kā, pēc iestāšanās orķestrī Džordžijai pavērās iespēja biežāk tikties ar Lusjēnu, turklāt, satiekoties viņa mājās, Lusjēnam bija ar Džordžiju jāninā. Pamazām vien meitene saprata, ka arī Lusjēns kautrējas. Draudzenes viņam nebija lai nu kā, tomēr mierinājums.