Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

Varbūt kādam citam pāvestam derētu pilsētu atkal pārveidot? Nikolo iedomājās brāli Ferdinando, kas sēž omulīgajā pilī, no kuras galvenās durvis ved uz Campo delle Stelle dvīņu segmentu. Pāvests taču varētu laiku pa laikam nākt klajā ar paziņojumu un ierobežot pārspīlētās uzticības jūtas pilsētām, izņemot pašu Remoru. Nikolo pieķēra sevi skatāmies pār iztukšoto kūku šķīvi dēlam acīs. Pār aristokrātiskajiem sejas vaibstiem pārslīdēja sapīkuma ēna. Varbūt tiešām negausīgajam dēlam īstā vieta būtu baznīcā? Varētu abi ar Ferdinando sacensties ar vēderu izmēriem, lai tik paiet laiciņš.

Tomēr hercogs Nikolo prata slēpt savas jūtas.

Atvaino, viņš teica, patlaban pārdomāju tavus vārdus.

Vistrakākais ir tas, ka nesaprotu, kāpēc tu mani šurp atvedi, nikni murmināja Gaetano. Vai nebūtu laiks atklāt, kas tev padomā?

Kāpēc gan ne, atbildēja Nikolo. Ko tu sacītu par precībām ar jauno Belecas Hercogieni?

Par etniskiem es neko daudz nezinu, atzinās Mortimers Goldsmits, turēdams rokā smalku Earl Grey tasi. tā ir vairāk arheologu un antropologu specialitāte. Es nodarbojos ar jaunākiem laikiem mans lauciņš ir Chippendale un Sиvres. vai negribi vēl tēju?

Paldies, nē, atbildēja Džordžija. Tēja, viņasprāt, smaržoja pēc skūšanās losjona un garšoja pēc samazgām. Varētu viņus saukt par itāliešu priekštečiem, vai ne?

Tā gan, tas ir pierādīts. Lai gan, manuprāt, neko vairāk neizzināsim. Literatūras pieminekļi nav saglabājušies, tu jau zini, tikai daži uzraksti.

Un lidojošu zirgu figūriņas, piebilda Džordžija.

Jā, vēl pāris vāžu un šis tas. Ja nemaldos, viena ir apskatāma Britu muzejā, Goldsmita kungs turpināja, vai arī V and A (Victoria and Albert Museum dekoratīvi lietišķās mākslas muzejs Londonā, dibināts 1852. gadā). Varu saderēt, kaut kur to redzēju.

Goldsmita kunga pieminētajās vietās Džordžija bija pavadījusi ne vienu vien svētdienu.

Britu muzejā? meitene pārjautāja drošs paliek drošs.

Varbūt Dienvidkensingtonā?

Esmu gandrīz vai pārliecināts, ka Britu muzejā, Goldsmita kungs beigās teica. Attēli uz bronzas vāzes datējums ap sesto gadsimtu. Vienīgi zirgi tur bija bez spārniem -kaut kādas mežonīgas sacīkstes un jātnieki auļo uz neap-seglotiem zirgiem.

Džordžija prātā piezīmēja, ka jāaiziet uz Britu muzeju, jāpārbauda, un jāpajautā Paolo, vai Stellata sacīkstēs jāj uz neapseglotiem zirgiem.

Atvainojiet, man jāiet, meitene pieceldamās teica. Paldies par tēju! Bija jauki ar jums parunāties.

Nav par ko, atbildēja Goldsmita kungs, galanti palocīdamies. Nākamajā reizē sagādāšu Darjeeling, viņš piebilda, ievērojis, ka Džordžijas tase gandrīz pilna, un šokolādes cepumus. Jaunos izklaidēt man tik bieži nesanāk.

Uz vijoļspēles stundu Džordžijai nācās skriet visu ceļu, vijolei futrālī kuļājoties pret kāju. Arī vijoļspēle diez ko nepadevās, Džordžija nekādi nespēja koncentrēties. Gribējās ātrāk tikt mājās.

Neticami! iesaucās Lučiano. Atkal stravagantēt tik ātri? jāpastāsta rodolfo. Dottore, vai jums ir vēl tas spogulītis?

Ir gan, atsaucās Detridžs. Manā ķeselē. Bet lai sinjors Paolo izstāsta mums sīkāk.

Ar viņu vairāk kopā bija mans dēls, jo šoreiz tā ir jauna sieviete.

Visi trīs sēdēja pilsētas rietumu daļā, netālu no Auna vārtiem, Paolo un Teresas mājas omulīgajā viesistabā. Ciemiņi bija iebaudījuši īsti sātīgas brokastis svaigi ceptas maizītes ar vīģu ievārījumu, izdzēruši lielas krūzes ar kafiju un pienu. Mazākie bērni Teresas uzraudzībā rotaļājās pagalmā viņa tur baroja vistas un savāca olas pusdienu frittata (olu kultenis) vajadzībām.

Čezare un Lučiano pēc neveiklām iepazīšanās laipnībām pamazām atslābinājās. Uzzinājis, ka Čezare ticies ar cilvēku no viņa pasaules, jaunais stravagante atdzīvojās. zēnu pārņēma dīvainas izjūtas. Lučiano pasaule tagad bija Tālija, tas tiesa, tomēr viņš nevarēja tik vienkārši aizmirst, ka ir divdesmit pirmā gadsimta zēns, un iespēja satikt laikabiedri uzbudināja un satrauca. Jaunā vēsts saviļņoja arī Lučiano audžutēvu Doktoru Detridžu, kas bija atstājis to pašu pasauli, tikai daudzus gadsimtus agrāk.

Vai viņa vēl atgriezīsies? jautāja Lučiano.

Esmu pārliecināts, ka noteikti, ja tik varēs, atbildēja Čezare. Viņu savaldzināja lidojošais zirgs.

Atbilde, protams, rosināja uzdot nākamo jautājumu, un Auna zirgu meistaram nācās izsmeļoši stāstīt par melno kumeļu, hercoga Nikolo apciemojumu un nakts ekspedīciju uz Santa Finu ar mērķi paslēpt Merlu un viņas māti.

Nejauki gan, ka pils-sētā siro tāds zellis, ierunājās Doktors Detriclžs. Man domāt, Hercoga klātbūtne neko labu nesola.

Viņš oficiāli viesojas pie sava brāļa Pāvesta, paskaidroja Paolo. Un nelaiž garām izdevību aplūkot staļļos sāncenšu zirgus.

Tas viss ir tikai izrāde, vai ne? jautāja Lučiano. Ro-dolfo mums stāstīja, ka sacīkstes katru gadu tiek iegrozītas tā, lai uzvar di Kimiči mīluļi.

Parasti jau tā tiešām notiek, atzina Paolo, bet spārnoti zirgi mūsu pilsētā katru gadu nedzimst. Ceru, ka viņš nesīs Aunam uzvaru.