Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

Džordžija ievēroja, ka Strēlnieka zvaigznājā kārtība visai līdzīga Aunam. Visapkārt slējās statujas vienīgi aunu vietā stāvēja kentauri ar loku un bultām. Skvērs dievnama priekšā likās gluži pazīstams, tāpat arī strūklaka centrā. Tikai šo sauca Fonte Doloresa, tā teica Čezare. Viņš pamāja garāmejošiem zēniem ar purpursārtām krāsām, un tie atmāja.

Strēlnieki, zēns nočukstēja.

Doloresa, teica Džordžija, viļādama vārdu uz mēles.

Izklausās gaužām sērīgi. Kāpēc tā?

Čezare paraustīja plecus.

Nezinu. Dievnamam ir San Sebastiano vārds, bet skumjas, iespējams, bultu dēļ.

Paklau! iesaucās Džordžija. Jums tādi dievnami ir katrā zvaigznājā, tāpat arī svētie, bet viss izkārtots atbilstoši zodiaka zīmei. Vai tas nerada jukas? Zini, manā pasaulē baznīca nostājusies pret astroloģiju, bet šeit zodiaks celts godā tikpat kā elki. Vai zini, neticīgie un viņi ir vairākumā uzskata, ka pat baznīca ir Āfrikas cilts elkdievība.

Džordžija manīja, ka Čezare nesaprot, par ko tiek runāts. Tāpēc, mainījusi tematu, viņa teica: Ar kuru ģildi sadarbojas Strēlnieks?

Ar zirgu vīriem, laimē starodams, atbildēja Čezare.

Mums ar sabiedrotajiem paveicies, vai ne?

Vai stalli ir katrā zvaigznājā? jautāja Džordžija. Meitene pēkšņi jutās kā pilsētas iedzimtā.

Protams, sacīja Čezare. Katrā zvaigznājā ir stallis un zirgu meistars, kas sagatavo rumaku Stellata sacīkstēm.

Tavs tētis runāja tieši par šīm sacīkstēm, vai ne? nerimās Džordžija.

Jā, par Zvaigžņu sacīkstēm, atbildēja Čezare. Šogad mēs tajās piedalīsimies ar Arkandželo.

Lielo bēri? jautāja Džordžija. Lielisks. Es pati labprāt sēstos tādam mugurā. Kas būs žokejs?

Cerams, ka es, kautri teica Čezare, bet Džordžija ievēroja, ka zēns aiz lepnuma piepūšas.

Sacīkstes notiks Campo, viņš turpināja, Campo delle Stelle.

Ko, tajā apaļajā laukumā, ko tikko šķērsojām? brīnījās Džordžija. Bet tas taču ir maziņš! Nu, kā piazza (laukums) tīri plašs, bet ne jau kā trase. Cik ilgi rit sacīkstes?

Čezare izskatījās aizvainots.

Vismaz pusotru minūti, skanēja atbilde.

Džordžija pēc zēna sejas noprata, ka smieties būtu nevietā. Čezare nejokoja. Sacīkstes, kas šai neparastajai pilsētai nozīmēja tik daudz, beigsies ātrāk nekā īsziņas uzrakstīšana. Bet, ja viņa grasās šurp atgriezties, jāiemācās cienīt pilsētas paražas. Džordžija juta, ka viņa to vēlas. Ļoti, ļoti.

Kā nolasījis meitenes domas, Čezare pameta skatienu debesīs.

Pēc stundas satumsīs, viņš teica, labāk atgriezīsimies Aunā.

Džordžija uzrāvās gultā sēdus. Viņa bija nosvīdusi, un pie durvīm klauvēja māte.

Džordžij, pasteidzies, nokavēsi skolu! sauca Mora. Man labāk patiktu, ja tu savas durvis neaizslēgtu.

“Kas noticis?” Džordžija iztrūkusies domāja. Tikai pēc laiciņa viņa attapās, ka atgriezusies īstajā dzīvē. Izredzes pavadīt dienu Bārnsberijas videnē pēkšņi šķita nepanesami drūmas.

Pinns brīža Džordžija bija atgūlusies uz raupja matrača Paolo bēniņos un aizmigusi ar spārnoto zirdziņu rokā. Pēdējais, ko viņa atcerējās, bija Paolo un Čezare, kas grasījās vest Merlu uz drošu vietu Santa Finā (ej nu sazini, kur tāda atrodas).

Būs nākamreiz jāuzprasa, Džordžija murmināja, virzīdamās uz vannasistabu. Pēc brīža, apķērusies, ka vēl aizvien tur rokā etrusku zirdziņu, meitene aši iemeta to treniņbikšu kabatā. Negribējās, lai talismanu ierauga Rasels.

Vienalga, ko tas viss nozīmē, lai kur īstenībā atrodas zirgu pilsēta Remora, bez spārnotā zirdziņa tajā neatgriezties.

4. nodaļa. Spoks

Auna zvaigznājā, pieturā pie zirgu meistara mājas, apstājās zirgu vilkta ekipāža. No tās izkāpa divi ceļinieki viens bija stīvs un kustējās piesardzīgi. Otrs, krietni jaunāks, lunkani izlēca no ratiem un pasniedza vecākajam vīram palīdzīgu roku. Abus saistīja acīmredzama pieķeršanās. Viņus varētu noturēt par tēvu un dēlu, ja ne viņu atšķirīgā āriene. Zēns bija slaids, kupliem, melniem, cirtainiem matiem, kas bija ataudzēti pēc tāliešu paražas un viegli atsieti uz aizmuguri ar purpura lenti. Viņa apģērbs liecināja par bagātību, bet ne ārišķību.

Vecākais vīrs bija plecīgs un, kaut arī kustējās gausi, tomēr likās tīri rosīgs. Sirmiem matiem, cienīgs tāds varētu izskatīties universitātes profesors, taču rokas vīram bija sastrādātas, radušas pie fiziska darba.

Abi ceļotāji agrā, dzestrā rītā stāvēja uz Remoras bruģa un meta ziņkārus skatienus visapkārt.

Vēl vien’ pils-sēta, Lučiano, ierunājās vecākais virs.

Bet smalka arīdzan. Interesanti, ko šamie teiktu, uzzinājuši, no kādas tālienes atvažojām?

Jauneklis nepaspēja atbildēt, kad mājas durvis atvērās un viņu priekšā nostājās liela auguma sirms virs.

Maestro! virs, acīm iemirdzoties, iesaucās. Sumināts! Priecājos jūs redzēt. Tāpat arī jūsu dēlu.

Abi apskāvās kā brāļi, un mirkli vēlāk zirgu meistars ar spēcīgajām rokām apkampa arī jaunekli. Jums jātiekas ar manu Čezari esat vienos gados. Nāciet abi iekšā! Teresa jums sagatavojusi kārtīgas brokastis.