Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

No daiļā dzimuma Pāvests pazina tikai brāļasievas un brāļameitas, un di Kimiči dzimta visumā bija vīriešu saime. Vienīgais, kas Ferdinando šobrīd uztrauca, bija pēctecības jautājums. Viņa otrais brāļadēls Karlo kļūs par Remoras princi, bet kas būs nākamais pāvests? Nevar būt ne runas, ka šo misiju varētu uzņemties sveša dzimta. Ferdinando cerēja, ka trešā brāļadēla Gaetano apciemojums apliecina viņa interesi par baznīcu, taču līdz šim zēns, šķiet, bija saīdzis un pilī diez cik labi nejutās.

Tamlīdzīgas domas lika Ferdinando justies neomulīgi. Vispār jau viņš tikai paretam atskārta, ka ir vadoša dekorācija, lellis, ko rausta viņa gudrākais un krietni cietsirdīgākais "lielais" brālis. Protams, tā bija Nikolo ideja, ka Ferdinando jāsaistās ar baznīcu, ar savu naudu viņš bija nodrošinājis Ferdinando straujo gājienu līdz kardināla postenim un visbeidzot pāvesta. Negribējās pat domāt, ka iepriekšējais pāvests Augusts II aizgāja pie tēviem tikpat kā pēc pasūtījuma. Bet viņš jau bija večuks. Ferdinando aši aizgaiņāja projām domas par priekšgājēju.

Valsts nozīmīgākās pilsētas prinča un baznīcas galvas stāvoklis nodrošināja Ferdinando omulību, pat greznību un cieņu, vismaz tā izskatījās no malas. Kad Pāvests gāja pa ielu, garāmgājēji krita ceļos. Bet ne jau vienmēr izdevās aizmirst, ka viņš nestāv ne tuvu iepriekšējiem Remanu impērijas zelta laikmeta pāvestiem. Uz tamlīdzīgām pārdomām vedināja jaunā Gaetano skaidrais skatiens.

Svēto Tēv, pusdienas jau galdā, paziņoja kalpotājs.

Izlocījis iespaidīgo būdu laukā no krēsla, Pāvests devās uz maltīti. Redzot sudraba šķīvjus un biķems, galdu ar tik daudz degošām svecēm kā Remoras Doma cēlajā altārī, Ferdinando acis iemirdzējās. Pie sniegbalti klātā galda sēdās tikai viņš, Nikolo un Gaetano, taču vismaz ducis apkalpotāju ieklausījās katrā kungu iegribā.

Pēc īsas, tāliski (Remoras un visas Tālijas senvalodas) modulētas galda lūgsnas visi trīs ķērās pie maltītes. Ferdinando ēda nesteigdamies, ar baudu izgaršodams katru izmeklēto ēdienu. Nikolo ēda maz, toties daudz dzēra. Gaetano notiesāja visu, kas stāvēja nolikts viņam priekšā, tik aši, cik atļāva labas manieres, it kā viņš augu dienu būtu vergojis uz lauka, nevis, skumdams pēc draugiem un grāmatām, klīdis pa pili.

Kā aizvadīji dienu, brāli? apvaicājās Ferdinando.

Visnotaļ auglīgi, Nikolo paskaidroja. Apraudzīju tavu smalko Benvenuto, apmeklēju savu Zariņu un beigās vēl apciemoju Aunu.

Ferdinando sarauca uzacis.

Ko tad viņi šogad nodomājuši laist uz sacīkstēm?

Smalku bēri vārdā Arkandželo, atbildēja Nikolo. Labi veidots, sprigans zirgs. Es teiktu viņiem ir labas izredzes.

Gaetano tā kā nosprauslājās un tad izlikās, ka aizrijies ar vīnu.

Tev vajadzēja doties man līdzi, Gaetano, tēvs teica dēlam, vismaz būtu izklaidējies.

Gaetano patika zirgi, tas tiesa; viņš bija viens no labākajiem jātniekiem ģimenē. Varbūt vainojams bija vīns, bet Gaetano juta, ka īgnums pret tēvu un Remoru noplok. Varbūt tiešām derētu, viņš laipni atbildēja. Vai esat nodomājis apmeklēt visus staļļus? Rīt labprāt dotos jums līdzi.

Laikam jau būs tā jādara, atbildēja Nikolo, kam pirms briža tādas ieceres vēl nebija. Nenāks par ļaunu apskatīt sāncenšus, un neba vēlamies, lai pārējie zvaigznāji justos noniecināti.

*

Ejot pa Remoras ielām, Džordžijas ģīmis izstiepās. Dzirdēt Paolo vārdus, ka viņi dzīvo sešpadsmitajā gadsimtā, bija viens, bet soļot pa bmģētām ielām, kurās neredz ne automašīnu un mājas stāv tik tuvu, ka pār ielu bez grūtībām var nostiept veļas auklu un kaķi pārlec no jumta uz jumtu, bija kaut kas cits.

Jebkurā stūrītī, ko Džordžija tagad pazina kā Auna zvaigznāju, vīdēja auna zīmols. Katrā kiustojumā dižojās auna stāvs ar līkiem ragiem, dažs labs nams lepojās ar sarkani dzelteniem karogiem, kuros plandījās dižmanīgs, pakaļkājās saslējies auns ar sudraba kroni galvā, un aptuveni ik pēc pāris jūdzēm bija redzami nelieli metāla gredzeni ar auna krūšutēlu, kas sacēlis augšā priekškājas.

Kam tie? brīnījās Džordžija, pamādama uz gredzenu.

Zirgu piesiešanai, teica Čezare. Paskaties uz augšu!

Pacēlusi skatienu, Džordžija apmēram desmit metru augstumā virs zemes ieraudzīja vēl citus gredzenus.

Lidojošajiem zirgiem, čukstēja Čezare. Katram gadījumam, jo tie jau var gadīties jebkurā zvaigznājā.

Pēc tam Čezare ieveda meiteni nelielā skvērā. Ziemeļpusē pacēlās milzīgs, iespaidīgs dievnams, centrā irdzēja strūklaka. Saule meta skvērā spožus starus, pārvērzdama strūklaku mirdzošā vēdeklī. No milzīga sudrabragaina auna mutes šļācās ūdens. Sudrabs mirdzēja arī uz tritonu trijžuburiem visriņķī baseinam.

Fonte d’Argento sudraba strūklaka, skaidroja Čezare.

Auns noslēdzis savienību ar sudrabkaļu ģildi, un viņi mums to izrotāja. Katrs zvaigznājs saistīts ar kādu pilsētas ģildi. Kundze ar gleznotājiem, Dvīņi ar baņķieriem, to sacīdams, Čezare iesmējās. Bet var jau skatīties arī no citas puses. Di Kimiči ir baņķieri, Kundzes pilsēta Džilja viņu centrs. Lai nu kā, di Kimiči izceļas arī kā mākslas mecenāti, tāpēc gleznotāji viņiem jūtas parādā.