Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

Laukuma malā piestājis, Nikolo nolūkojās Campo rosībā. Miers valdīja tikai tur, kur pacēlās strūklaka ar akmens apmali visapkārt, no kurienes vislabāk vērot sacīkstes. Pie strūklakas šļakstinājās zivis un slīga marmora nimfas ar ūdens traukiem, no kuriem lija ūdens, bet pašā vidū pacēlās augsta, slaida kolonna, mazliet resnāka par stabu, kuras galā stāvēja savvaļas lauvene, zīdīdama pilsētas dibinātāju Remu un viņa dvīņubrāli Romulu (tas bija aizceļojis tālāk uz dienvidiem, kur nodibināja pilsētu-sāncensi Romulu).

Visas ēkas ap Campo un vareno Palazzo Papale (Pāvesta pils), kurā dzīvoja Nikolo brālis Ferdinando, dižojās ar smalkiem balkoniem, no kuriem pavērās skats uz sacīkšu trasi. Paies dažas nedēļas, un katru balkonu saimnieks izdaiļos mīļākā zvaigznāja krāsās: Pāvesta balkonos rotāsies Dvīņu baltā un sarkanā, Kundzes zaļā un purpura, Auna sarkanā un dzeltenā… Iedomājoties par Aunu, Nikolo gribējās griezt zobus.

Vai nevēlaties atspirdzināties, Jūsu Gaišība? Hercogam ar kausu ledaina šerbeta tuvojās bezbēdīgs tirgotājs.

Piedāvājums nāca laikā. Nikolo ierāva kārtīgu malku un pasvieda tirgotājam sudrabu, kas krietni vien pārsniedza šerbeta vērtību. Te pēkšņi Hercogs satrūkās, iedomādamies, ka varbūt bijis pārāk neapdomīgs. Parasti ārpus dzimtas pilīm viņš nedz ēda, nedz dzēra, bet palazzo (pils) viņam bija degustētāji, kas pārbaudīja, vai ēdiens nav saindēts. Laikam jau vecumā zūd modrība. Lai nu kā, šodien paveicās tas tiešām bija citrona dzēriens.

Šķērsojis Campo , Nikolo ienira vienā no šaurajām pārejām, kas veda uz pretējo pusi uz Kundzes zvaigznāja galveno ielu.

Kārtējais neuzmanīgais gājiens, pamezdams skatienu pār plecu, viņš nomurmināja. Tomēr neviens slepkavnieks viņam nesekoja, un Hercogs virzījās tālāk pa Via della Donna (Dāmu iela) uz galveno zvaigznāja laukumu, pa ceļam paiedams garām ne vienai vien Kundzes statujai, kas dažviet atgādināja austrumu dievieti, citur maigu māti, kas zīda savu un pasaules valdnieka jaundzimušo dēlu. Tamlīdzīgas pretrunas Nikolo nemulsināja. Viņš bija caurcaurēm tālietis, radis sekot divām reliģijām vienlaikus, vismaz čukstus lūgsnās.

Kundzes zvaigznājā Nikolo jutās labāk nekā citviet Re-morā. Kundze savu uzticību dāvāja Džiljai līdzīgi kā citi zvaigznāji katrs savai pilsētvalstij, kas visas kopā veidoja valsti. Tāpēc jau šeit, Zvaigžņu pilsētā, bija Ziedu pilsētas sektors. Nikolo savu naudu ziedos Kundzes zirgam, lai gan brāļa saime, dabiski, būs Dvīņu līdzjutēji. Benvenuto bija izskatīgs dzīvnieks; pēdējais laiks iegriezties Kundzes stallī un pārliecināties, ko sacīkstēm sagatavojuši paša ļaudis.

*

Paolo ielēja Džordžijai mutē Čezares pusdienu alus pārpalikumu. Atklājusi, ka viņai nav ēnas, meitene bija nobālējusi kā krīts un atslīgusi salmos.

Kā tā? viņa jautāja. Vai tas nozīmē, ka manis šeit nemaz nav?

Zināmā mērā, jā, nopietni atbildēja Paolo, tas nozīmē, ka tu esi stravagante.

Džordžijai stravagante bija tukša skaņa, taču viņa ievēroja, ka Čezare pārmet kaut ko līdzīgu krustam, it kā viņam tikko būtu pateikts, ka Džordžija ir ragana vai nelabais.

Ko tagad darīsim? Čezare jautāja. Varas iestādēm taču nenodosim.

Nekādā gadījumā, klusi atbildēja Paolo. Mums tikai jāsazinās ar citu stravaganti.

Bet kā? jautāja Čezare, acīmredzami nobažījies. Vai tad viņi nav bīstami un spēcīgi burvji kā, teiksim, Belonā?

Ne vienmēr, tēvs smaidīdams atbildēja. Es, starp citu, arī esmu stravagante.

Nu bija Čezares kārta strauji piesēst.

Džordžija nezināja, kas ir stravagante, arī to ne, kas viņu varētu saistīt ar plecīgo vīru, turklāt viņam taču bija skaidri izteikta ēna! Viens gan skaidrs: Paolo paziņojums Čezari bija satriecis.

Lai notiek, — teica Paolo, pēdējais laiks tev to zināt. Jau labi sen grasījos izstāstīt. Tuvākajās dienās mūsu pilsētā ieradīsies divi mani likteņbrāļi, un tad viņi mums ieteiks, ko darīt ar jauno Džordžiju. Bet tagad jāsameklē apģērbs, lai viņa tā nekrīt visiem acīs, to teikdams, Paolo vērsās pie Džordžijas. Baidos, ka īso matu dēļ tev nāksies valkāt zēna apģērbu. Un labāk būs, ja, uzturoties Tālijā, tu uzdosies par Džordžio.

Labi, aši izmeta Džordžija. Bail pat iedomāties, kā ģērbjas meitenes šajā acīmredzot arhaiskajā valstī, kurā viņa nezin kāpēc nokļuvusi. Varbūt visas staigā aizsegtām sejām un droši vien korsetēs.

Čezare devās izpildīt tēva rīkojumu meklēt Džordžijai apģērbu, tikmēr pati Džordžija kārtīgi apskatīja spārnoto kumeļu. Viņa parādīja Paolo savu zirdziņu.

Zili zaļi brīnumi, pareizi? meitene teica. Tas noteikti saistīts ar to, kāpēc esmu šeit.

Protams, atbildēja Paolo. Tas ir talismans. Bez tā neiztiek neviens stravagante. Talismans ir atslēga, kas saslēdz mūsu pasaules. Es tavā vietā to nevienam nerādītu. Sevišķi jau Remorā. Šī pilsēta ir di Kimiči cietoksnis, un viņus ļoti interesē stravagācija.