Albiona? pārjautāja Čezare. Bet tagad tu taču atrodies Tālijā! Valsts galvaspilsētā Remorā. Kā tu varēji šeit ierasties, pats to nezinot?
Čezare ieskatījās zēnā ciešāk, gribēdams pārliecināties, vai viņš nemelo. Un tad jaunais tālietis ievēroja zēna iekaisušās acis un netīrās asaru pēdas uz vaigiem, un viņam sametās kauns. Puisis nezin kāpēc bija izmisīgi nelaimīgs. Gadu vai divus jaunāks par viņu, turklāt Čezare nespēja atcerēties, kad viņš pats bijis tik nelaimīgs, lai raudātu.
Kas noticis? Čezare neveikli pajautāja. Vai kāds tev nodarīja pāri?
Džordžijai pēkšņi viss no jauna atausa atmiņā. Rasela uzbrukums, sajūta, ka savā istabā esi kā slazdā, vēlēšanās aizlaisties uz citu pasauli, kur ir spārnotie zirgi. Vai viņa būtu nokļuvusi pagātnē un vietā, kur dzīvo etruski? Kā to sauc -varbūt Etrurija? Bet vai tad zēns neteica, ka te ir Remora, Tālija? Nosaukumi tādi nedzirdēti. Džordžija gurdi aizvēra acis. Kad viņa tās atvērs, zēns ar brīnišķīgo kumeļu un stalli varbūt būs izgaisis.
Bet nekā tamlīdzīga stallī tikmēr bija ienācis liela auguma vīrs sirmiem matiem, tik līdzīgs zēnam, ka noteikti bija viņa tēvs, un tagad pārsteigts nolūkojās Džordžijā.
Kas viņš ir, Čezare? vīrs strupi, tomēr nevarētu teikt, ka nelaipni, jautāja.
Nezinu, Čezare godīgi atbildēja. Viņš pēkšņi te uzradās, un viss.
Mani sauc Džordžija O’Gradi, teica Džordžija, noprazdama, ka Čezare pat nenojauš, ka viņa ir meitene.
Džordžio Gredi, teica vīrs, un Džordžija saprata, ka jau atkal viņu kļūdaini uzskata par zēnu. Taču tagad nebija īstais brīdis ieviest skaidrību.
Es esmu Paolo Montalbano, Auna zvaigznāja zirgu meistars, vīrs oficiāli stādījās priekšā. Bet tu, kā redzi, esi iepazinies ar manu dēlu Čezari. Tagad, lūdzu, pastāsti, ko tu šeit dari!
*
Citā stallī tajā pašā pilsētā, ne tālāk par jūdzi, jaunam zirgu puisim ierādīja viņa pienākumus.
Bet tas, teica Rikardo, ir
Jauniņais uzmeta bērim vērtējošu skatienu un paberzēja tam starp ausīm. Cik labi atkal būt pie dzīvniekiem: Belecā tā gribējās uzlēkt zirgā! Atklāti sakot, Enriko bez nožēlas uzgrieza muguru švītīgajai, samākslotajai pilsētai ar tās smalki izstrādāto dzīves kārtību un neprātīgo valdnieces pielūgsmi.
Pats Enriko par sievietēm nelikās ne zinis tad jau labāk zirgi! Vienīgās nopietnās attiecības viņam bija noslēgušās ar neveiksmi iecerētā mīklainos apstākļos pazuda. Enriko nepameta aizdomas, ka viņa varētu būt aizlaidusies ar citu vīrieti. Lai nu kā, līgavas tēvs pusi pūra Enriko atvēlēja, un arī vecais darba devējs Rinaldo di Kimiči par spiegošanas pakalpojumiem Belecā dāsni samaksāja. Bez jaunā darba Remorā Enriko varētu tīri labi iztikt.
Taču spiegošana viņam bija asinīs. Turklāt Enriko pamazām tuvojās di Kimiči ģimenes pulsējošajai sirdij. Viņa jaunais saimnieks bija Pāvests, Rinaldo tēvocis, dzimtas vecākā atzara pārstāvis. Enriko darba pienākumi, proti, strādāšana Dvīņu stallī, faktiski bija par katru cenu
*
Džordžija bija apmēram stāstījuma pusē, kad Montalbani -tēvs un dēls apķērās, ka viņu mieru iztraucējusi meitene.
Bet kāpēc tu ģērbies kā puika? nesaprata Paolo.
Džordžija pārlaida skatienu savam ietērpam pelēko, silto
treniņbikšu starām un maisveida T kreklam, savam ierastajam naktstērpam, un paraustīja plecus.
Tur, kur dzīvoju, tā ģērbjas, viņa paskaidroja.
Meitenes nēsā ūzas? neticīgi jautāja Čezare. Un tā apgriež matus?
Ne jau visas, atzinās Džordžija, pārlaizdama ar roku pār nepakļāvīgajiem matiem, bet ūz… gribu teikt, bikses, gan valkā. Dienā parasti džinsus, getras, bet vakaros treniņbikses.
Te pēkšņi Džordžijai kaut kas ienāca prātā.
Šeit taču vēl nav nakts?
Par atbildi Paolo atrāva vaļā durvis, un stallī ielija spoža saules gaisma. Kaķis aizgāja līdz durvīm un sāka saules gaismā mazgāt ausis. Čezare pārsteigts iesaucās. Džordžija redzēja, ka dēls ar tēvu skatās viņā pavērtām mutēm viņa bija tos kārtējo reizi pārsteigusi.
Kas tad nu? Džordžija, pavisam samulsusi, jautāja.
Čezare pamāja viņai aiz muguras.
Tev nav ēnas, skanēja atbilde.
*
Pēc pieklājības vizītes Dvīņu stallī Nikolo di Kimiči izgāja caur pilsētu un ieradās Kundzes zvaigznājā. Pa ceļam viņš šķērsoja nevienam nepiederošu zemi