Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

Jā, Jūsu Gaišība, atmurmināja zirgu meistars. Tagad man ir jauns zirgu puisis, būs vieglāk. Viņu man īpaši ieteica Jūsu Gaišības brāļadēls Belecas Vēstnieks. Sinjors Rinaldo sacīja, ka šis vīrs izdarījis viņam lielu pakalpojumu, tāpat esot arīdzan izdaudzināts noslēpumu okšķeris.

Nikolo pasmaidīja. Kaut ko par šī vīra pakalpojumu Be-lecā viņš bija dzirdējis. Ja tas tiešām taisnība, tad vīrs būs atpestījis pilsētu no negantākās di Kimiči dzimtas pretinieces. Lai gan Hercoga brāļadēlam Rinaldo neizdevās Belecas valdnieci aizstāt ar hercogieni-marioneti, pilsētas jaunā pārvaldītāja tīrais skuķēns noteikti būs vieglāk ietekmējama.

Bet vai par zirgiem viņam saprašana ir? Neko vairāk Nikolo zirgu meistaram nejautāja.

*

Gaetano di Kimiči nekur nevarēja rast mieru. Nikolo bija pilsētā, bet Gaetano uzturējās Pāvesta pilī un nezināja, ar ko lēvs nodarbojas. Kas nekaitētu tagad mierīgi turpināt mācības Džiljas Universitātē! Turklāt jaunekli nepameta pārliecība, ka tēvs viņam aiz muguras perina kaut kādus plānus.

Gaetano nopūtās. Smagi būt Tālijas ietekmīgākās ģimenes pārstāvim. Tēvs bija daudzu intrigu centrā, mūždien plānodams, kā vairot savu bagātību un varenību. Savukārt Gaetano tamlīdzīgi darījumi garlaikoja. Gribējās netraucētam sēdēt pie grāmatām, būt kopā ar draugiem, kurus, tāpat kā viņu, valdzināja glezniecība, tēlniecība un mūzika un nesaistīja izredzes finansēt kariņus starp pilsētas frakcijām vai savienību veidošana ar citām tirgoņu vai prinču dzimtām.

Varbūt viss iegrozītos citādi, ja Gaetano būtu viens no vecākajiem dēliem, bet par viņu jaunāks bija tikai Falko, un Falko tikpat kā neskaitījās, lai cik sirsnīgi Gaetano un visa ģimene viņu mīlēja. Vecākais brālis Fabricio kļūs par Džiljas hercogistes mantinieku. Karlo iesēdīsies Remoras prinča tronī, jo tēvocim Ferdinando kā Pāvestam bērnu nebija. Beatriče noteikti tiks izprecināta vienam no brālēniem varbūt Al-fonso, lai pēc tēvoča Fabricio nāves varētu kļūt par Volanas hercogieni.

Bet kas atlika Gaetano? Savulaik jaunais di Kimiči domāja, ka tēvs iecerējis viņu apprecināt ar kādu māsīcu iespējams, Alfonso māsu Katerinu. Bērnībā Gaetano gan mīļoja citu māsīcu Frančesku, Belonas princesi, tomēr nesen nācās dzirdēt, ka Frančeska dzimtas dinastijas mērķu vārdā izprecināta vecim Belecā.

Gaetano pašūpoja galvu. Ir gan ģimenīte! Patlaban viņu māca bažas, ka tēva jaunais plāns varētu būt saistīts ar baznīcu. Tēvocis Ferdinando saules mūžu nedzīvos, un gan jau Nikolo ir nolēmis, kam lemts kļūt par pāvesta Ferdinando pēcteci. Karlo nepārprotami lika noprast, ka ar baznīcu savu dzīvi nesaistīs, tāpēc Nikolo izvēle varēja krist tikai uz Gaetano.

Ne prātā nenāk, jaunais di Kimiči izlēmīgi domāja. Baznīcai jābūt aicinājumam, nevis politiskai karjerai. Kāpēc es nevarētu mierīgi turpināt savas studijas?

Bet atbildi uz jautājumu Gaetano jau zināja. Visiem di Kimiči paredzēts darboties dinastijas panākumu labā; pat sievietēm jāsagatavojas uz jebkādām precībām, kuras ieplānojis ģimenes galva. Sievietes uzskatus vai izvēli neviens neņēma vērā. Bet dēlus taču gaidīja tāds pats liktenis. Kļūt par princi, apprecēt īsto princesi, sagrābt attiecīgajā pilsētā vēstniecību, tikt ordinētam ka tik izvirzīties.

Gaetano ienāca prātā, ka viņš varētu būt pirmais di Kimiči piecu paaudžu laikā, kas pasaka nē.

Džordžija prātoja par ģimenes lietām: “Kāpēc nevar dzīvot kopā citādi?” Kopējas pusdienas viņu mājās slēpa zemūdens akmeņus, un Džordžija nesaprata, kāpēc māte ar tām ķēpājās. Bet Mora, kas bija sociālā dienesta darbiniece, kategoriski iebilda pret uzkodām un zelēšanu vai maltīti televizora priekšā ar zupas šķīvi klēpī.

Vienreiz dienā taču varam apsēsties pie viena galda kā ģimene, viņa uzstāja, un cits citā ieklausīties.

Džordžijai šajā jautājumā bija divi svarīgi bet. Pirmkārt, viņi nebija ģimene un nekad par tādu nekļūs. Ralfu par tēvu viņa varbūt kādreiz pieņems, bet Raselu par brāli nemūžam! Otrkārt, Mora kā virēja nekam nederēja, un arī Ralfs nebija labāks, tāpēc bieži tik ļoti nozīmīgo ģimenes maltīti aizstāja uzsildīta lielveikala pica vai zivs, vai ielas galā nopirkti čipsi.

Taču tādi sīkumi Moras degsmi neslāpēja. Televizors un radioaparāti tika izslēgti, Džordžijai un Raselam vajadzēja sēsties pie galda un ņemt rokā dakšiņu un nazi pat tad, ja ēdamo bija paredzēts turēt pirkstos. Tad nu visi četri dirnēja kopā divdesmit mokošas pieklājības un ēstgribu nerosinošas minūtes.

Sarunas veidoja pieaugušo jautājumi un pusaudžu atbildes. Pusdienu laikā Džordžija ar Raselu nesarunājās. Džordžija apķērās, ka īstenībā, kad mājās bija vecāki, viņi ar Raselu nepārmija ne vārda.

Bet pietika palikt divatā no tā Džordžija kā vien varēdama vairījās -, un Rasels kļuva krietni pļāpīgāks. Draņķis tāds! Dažu labu reizi gribējās, lai Rasels nebūtu tik gudrs un palaistu kādreiz rokas. Ja Rasels viņai iesistu, savā ziņā viss būtu vienkāršāk. Ja Džordžijai uz ķermeņa parādītos nobrāzumi un tos ieraudzītu māte, viņš tik viegli neizlāpītos.