Pirmdienās bija labi: Rasels pēc stundām gāja sist futbolu, bet otrdienās Džordžijai pašai bija privātstundas matemātikā. Piektdienās meitene apmeklēja vijoļspēles nodarbības. Diemžēl trešdienās un ceturtdienās pēc stundām palika divas stundas, kad bija jāizvairās no Rasela, līdz pārnāca vecāki.
Rasels bija divus gadus vecāks par Džordžiju un mācījās divas klases augstāk tajā pašā skolā. Abpusējais naids radās no pirmā acu uzmetiena. “Neceri, ka tava tizlā māte varēs cirst nagus manā tētī,” Rasels toreiz aiz pieaugušo mugurām Džordžijai uzšņāca.
Lai nu kā, viņam neizdevās aizkavēt Ralfu nedz precēt Moru, nedz arī aizliegt abiem pārdot dzīvokļus un par kopējiem līdzekļiem iegādāties jaunu mājokli. Neko nemainīja arī apstāklis, ka gan Džordžija, gan Rasels īstenībā bija vienīgie bērni ģimenē. Raselam gan bija krietni vecāka māsa Liza, kas palika kopā ar māti, kad tā Raselu ar tēvu pameta. Toreiz Raselam šķita, ka pret viņu un tēvu nostājusies visa pasaule.
Tagad viņš pats nostājās pret Džordžiju. Moru Rasels pacieta: viņas dēļ tēvs tagad bija labākā omā nekā agrāk. Tomēr Rasels nekādi nespēja piedot Morai, ka viņa pielika punktu viņu vīrišķajai divvientulībai, bet, tā kā pret pamāti nešpetni izturēties nedrīkstēja, visas dusmas gāzās pār Džordžijas galvu.
Džordžijai nebūtu nekas pretī iedzīvoties vecākā brālī. Savulaik viņai bija brālītis, bet tas, nodzīvojis dažas dienas, nomira. Drīz pēc tam no viņām aizgāja tētis. Tolaik Džordžija bija pavisam maziņa un skaidri neatcerējās nedz tēti, nedz brāļuku. Saglabājās tikai miglainas atmiņas par māti, kas vienā laidā raudāja. Līdz vienudien, noslaucījusi asaras, Mora pateica: “Tad nu tā. Būs vien jācenšas iztikt pašu spēkiem.”
Un tā arī notika, līdz parādījās Ralfs. Džordžijai pret Ralfu īpašu iebildumu nebija. Ralfs Moai mīlēja un, būdams labā omā, bija tīri patīkams. Diemžēl viņš visu laiku šķendējās par naudas lietām. Turklāt atveda sev līdzi Raselu.
Attinusi spārnoto zirdziņu, Džordžija nolika to istabā uz kumodes. Pēc tam viņa piegāja pie datora un to ieslēdza. Meklētājprogrammas ailē Džordžija nodrukāja
Dators uzrādīja 987 radniecīgus avotus, taču Džordžija inter-neta lietās nebija iesācēja un tāpēc aplūkoja tikai pirmo simtu.
Viena no vērtīgākajām izrādījās amerikāņu lapa, kas ziņoja par skaistu, apzeltītu, pirms trim gadiem izsolē piedāvātu, taču nepārdotu bronzas greznumlietiņu. Tā nebija pat astoņu centimetru gara un atgādināja Džordžijai tikko nopirkto zirdziņu, vienīgi noteiktā cena svārstījās no 2000 līdz 3000 dolāriem -ievērojami vairāk, nekā bija samaksājusi Džordžija.
Kāda cita lapa vēstīja par bronzas vāzi no Monteleones (ej nu sazini, kur tāda ir), uz tās esot kaujas rati ar priekšā aizjūgtiem spārnotiem zirgiem. Attēla diemžēl nebija, bet Džordžijai likās, ka spēj ainu iztēloties.
Dvīņu zvaigznāja zirgu meistars Rikardo gaidīja izcilu viesi -Džiljas Hercogu, varenās di Kimiči dzimtas galvu Nikolo. Hercogs bija ieradies viesos pie jaunākā brāļa Ferdinando, kas bija Pāvests un arī Remoras princis. Lai gan augošās di Kimiči Republikas centrs oficiāli atradās Remorā, īstie valdnieki, proti, Hercogs ar saviem mantiniekiem, dzīvoja ziemeļos, Džiljā.
Di Kimiči dinastijas ciltstēva mazmazdēlam Nikolo bija pieci dzīvi bērni, to skaitā četri dēli, un viņš bija godkārīgākais cilvēks visā Tālijā. Nikolo vadībā di Kimiči dzimta bija izpletusi savus taustekļus līdz svarīgākajām pilsētām ziemeļos un vairumā no tām arī valdīja. Savienībai ar Nikolo vai viņa dzimtu ietiepīgi pretojās vienīgi pilsētvalsts Beleca. Taču arī šajā ziņā Nikolo kala plānus.
Lai nu kur, bet Remorā di Kimiči varēja justies droši. Pa ceļam pārsimts metru no Pāvesta pils līdz Dvīņu zvaigznāja staļļiem reizes desmit nācās piestāt un pajokot ar bagātajiem tirgoņiem vai arī pieņemt nabadzīgāku pavalstnieku cieņas apliecinājumus, kas gribēja noskūpstīt Hercogam roku. Stallī Nikolo ieradās visnotaļ labā noskaņojumā.
Rikardo, Dvīņu zvaigznāja zirgu meistars, aiz lepnuma staroja. Vakar viņu apciemoja Pāvests, bet šodien apskatīt zirgus ierodas Džiljas Hercogs, jādomā, bagātākais vīrs Tālijā. Pašu labāko rumaku Rikardo pataupīja beigām.
Un ar šo zirgu, Jūsu Gaišība, mēs startēsim Stellata sacīkstēs.
Nikolo nopētīja tramīgo bēri, kas, nāsis iepletis, steliņģī slējās pakaļkājās. Noglāstījis ar cimdoto roku zirgam purnu, Nikolo nomierinoši to uzrunāja un tad vērsās pie zirgu meistara.
Kādi šogad gaidāmi sāncenši?
Bet, Jūsu Gaišība, neba jūs nezināt, ka pilsētnieki par saviem zirgiem lieku vārdu nebildīs, Rikardo mazliet satraukti iesāka.
Nikolo di Kimiči saltais skatiens lika Rikardo aprauties pusvārdā.
Jums taču, ja nemaldos, tiek maksāts ne tikai par zirgu kopšanu, bet arī tamlīdzīgu noslēpumu izzināšanu? viņš noprasīja.