Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

Zvaigžņugaisma, pagriezusi skaisto galvu, aplaizīja kumeļu. Piedzimušais mazulis bija ne tikai mikli tumšs, bet piķa melns, melns kā nakts aiz durvīm, kur pilsētas dievnamu zvani sita pusnakts stundu. Uzstīvējies kājās, kumeliņš neapzināti prasīja mātes pienu kā jau zīdainis.

Durvīs, ko Paolo bija atstājis pusvim, pēkšņi iebrāzās vējš. Stallī ielija mēness upe. Čezarem aizrāvās elpa. Mēnesnīcas sidrabotajā gaismā ar lāpas mesto zelta atblāzmu kumeļš, kas nule bija ieradies pasaulē, līdzinājās teiksmainam burvju tēlam.

Garkājainais mazulis rāvās pie mātes pupa un siltajā nakts gaisā aši apžuva. Melnais akots laistījās mirdzoši melns: jau tagad varēja pateikt, ka tas būs izcils sacīkšu zirgs. Bet tas jau nebija viss. Pavingrinājis zaļoksnos muskuļus un stingrāk nostājies uz izstīdzējušajām kājām, kumeļš sarāva augšup plecus un izpleta divus mitms, melnus spārniņus apmēram tik lielus kā jaunam gulbim.

Dia! strauji ieelpojis, izsaucās Paolo. Tas tik ir notikums! Mums Aunā piedzimis spārnots zirgs!

Pat pelēkais kaķis, pienācis tuvāk, nolūkojās kumeļā. Čezare ievēroja, ka visi zirgi stallī, pat Arkandželo, pēkšņi pamodušies, noskatās jaundzimušajā kumeļā. Zēnu pārņēma mežonīgas jūtas. Viņš nezināja, ko darīt līksmi aurot vai raudāt. Viens gan bija skaidrs tas ir ārkārtējs notikums, kas mainīs viņu dzīvi.

1. nodaļa. Dažādas ģimenes

Spārnoto zirgu sedza smalku puteklīšu kārta. Tas stāvēja neliela antikvariāta pārpildītā skatloga stūri, kurā Džordžija, kopš zirdziņš tur parādījās, ik dienu atceļā no skolas mēdza iemest skatienu. Pirmoreiz viņa zirdziņu pamanīja pirms mēneša un bija gandrīz sakrājusi naudas summu, kas vīdēja uz zirdziņa kaklā uzkārtās baltās papīra strēmeles.

Sakrāt nebija viegli, lauvas tiesa no kabatas naudas aizgāja Džordžijas jāšanas skolas nodarbībām, kuras viņa varēja atļauties tikai vienreiz divās nedēļās.

Kāpēc viņai vajadzīgs tāds dārgs vaļasprieks? patēvs Ralfs, iegādājoties pameitai ķiveri un jātnieku bikses, kurnēdams jautāja Džordžijas mātei. Kāpēc viņa nevarētu aizrauties ar meitenēm raksturīgām lietām?

Tu domā, ka sanāktu lētāk? Džordžijas māte zobgalīgi at-vaicāja tā bija viena no retajām reizēm, kad Mora nostājās meitas pusē. Priecājies, ka tev katru nedēļu nepieprasa jaunu apģērba kārtu, knišļus, mobilo telefonu vai matu krāsu. Un, ja kas, izdevumus maksu par trenēšanos Džordžija sedz pati.

Saruna notika pirms diviem gadiem Ralfs tikko bija apprecējies ar Moru un atvedis uz palikšanu savu dēlu Raselu. Pietika par viņu iedomāties, un Džordžijai izkalta mute un nosvīda plaukstas. “Labāk domā par spārnoto zirgu!” viņa sev teica.

Ak, ja izdotos tikt pie zirga ar spārniem, varētu uzsēsties tam mugurā, bezrūpīgi pacelties debesis un aizlaisties projām uz visiem laikiem! Aizvērusi acis, Džordžija iztēlojās sevi auļojoša zirga mugurā mirklī, kad tas no soļa pāriet riksī, no rikša auļos, tālāk pilnos auļos, bet beigās, jā, kāpēc nevarētu būt vēl kāds posms? Tāpat kā ātruma pārslēgšanai uz šosejas, arī zirga auļiem varētu sekot gluda pāreja, un tad spārnu vēzieni paceltu to ar visu jātnieci gaisā, kur viņus neviens neaizsniegtu.

Kāds piebungoja pie stikla, un Džordžijai neatlika nekas cits kā atvērt acis. Viņā noraudzījās sirms kungs ar brillēm un māja ar roku, lai ienāk. Džordžija saprata, ka tas ir antikvariāta īpašnieks Goldsmita kungs, protams, ja varēja ticēt pa-balējušajam uzrakstam virs skatloga. Vīrs vēlreiz aicinoši pamāja, un Džordžija atvēra veikala durvis.

Paolo saprata, ka melnais kumeļš, cik ātri vien iespējams, jāaizved projām no pilsētas. Pietiks, ja par notikumu sāks runāt, un kāds var sadomāt spārnoto brīnumu nolaupīt. Jāpateicas debesu spēkiem, ka viss notika šajā pilsētas rajonā, Auna zvaigznājā, tā taču bija vienreizēji laba zīme pirms vasaras Zvaigžņu sacīkstēm. Paolo stingri nolēma, ka notikušais jāpatur noslēpumā.

Sacīkstēs ar viņu piedalīties nevarēsim, viņš dēlam teica. Kurš tad ļaus mums izmantot tādu priekšrocību.

Tāpat jau šovasar viņu nevarētu laist trasē, atbildēja Čezare, par jaunu.

Nesaki vis, sacīja Paolo, spārnotie, kā zināms, nav nekādi parastie bērīši. Viņi aug stundām, nevis dienām.

Tēvs ar dēlu palika sardzē visu nakti, abi berzēja kumeļu un ķēvi ar salmiem, iekārtoja tiem tīni guļvietu, sanesa svaigu ūdeni. Jāsaka gan, ka melnais kumeļš jau dažas stundas pēc savas nākšanas pasaulē izskatījās spēcīgs un pieaudzis, bet tā bija parasta lieta. Viena no daudzajām zirgu īpašībām, kas Če-zarem patika, proti, kumeliņi, tikko piecēlušies kājās, bija patstāvīgi. Pavisam citādi nekā Čezares mazie brāļi un māšeles, ar kuriem māte tā noņēmās. Paies ilgs laiks, kamēr viņi izaugs par kārtīgiem cilvēkiem.

Čezarem daudz labāk patika būt kopā ar tēvu staļļa zirgu siltajā smaržā nekā mājas burzmā, kur mūždien bija veļas diena un uz plīts burbuļoja mannas biezputras katliņš bērniem. Turklāt tikai stallī viņš varēja ar Paolo parunāt un uzzināt par tādiem brīnumiem kā spārnotie zirgi.