Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

Kaut kas tāds Remorā, stāstīja Paolo, atgadās ne biežāk kā vienreiz simts gados. Manā mūžā pirmo reizi, turklāt mūsu zvaigznājā, Paolo priecājās. Nekas labāks Aunā manas dzīves laikā nav gadījies.

Bet kā to izskaidrot? Čezare nelikās mierā. Labi, ciltstēvs mums zināms. Zvaigžņu gaismu tu savedi kopā ar ērzeli no Santa Finas kā viņu sauca? Alesandro? Parasts zirgs, vai ne? Protams, milzenis, Stellata-68 uzvarētājs, tomēr ierindas zirgs bez spārniem.

Tas viss notiek savādi, Paolo nesteigdamies iesāka, domīgi lūkodamies Čezarē un rūpīgi izvēlēdamies vārdus.

Pēc ciltsrakstiem spārnotā ierašanos neparedzēt. Parasti jau

tādi zirgi dzimst juku laikos tieši tādos, kā mums ir tagad. Zvaigznājā, kurā kumeļš piedzimst, gaidāma veiksme. Tomēr pats par sevi zirgs panākumus nenodrošina. Zināmā mērā viņš nes sev lidzi briesmas.

Beigās Paolo un Čezare nolēma, ka ķēve un kumeļš nākamnakt jāpārved uz citu vietu. Droši pārvietot zirgus uz Santa Finu varēja tikai tumsā. Alesandro saimniekam Roderigo varēja droši uzticēties par kumeļu, kamēr tas izaugs, neviens neuzzinās. Tomēr, ja kāds izokšķerētu, Auna sāncenši, jo īpaši Dvīņu un Kundzes zvaigznāji, apgrieztu pasauli ačgārni, lai tiktu pie kumeļa un laupītu Aunam tā labo zīmi. Droši rādīt kumeļu dienas gaismā varēs tikai pēc lielajām šīgada sacīkstēm.

Kā mēs viņu nosauksim? jautāja Čezare.

Par Merlu (Melno strazdu) [1] , nedomādams atbildēja tēvs.

Lai viņam viegls lidojums!

Goldsmita kunga veikals bija nekārtīgākā un pievilcīgākā vieta, kādu Džordžija jelkad redzējusi. Mēbeles, grezni nieciņi, apģērbi, ieroči, grāmatas, vērtslietas un galda piederumi mētājās juku jukām vienā kaudzē. Vistrakāk izskatījās pie kases aparāta misiņa lietussargu statnī rēgojās divi zobeni, muskete, zaļš zīda lietussargs un kruķu pāris. Goldsmita kunga krēsls bija iespiests starp nevīžīgi saliktām nošu lapu kaudzēm un apbružātu, ādā iesietu grāmatu grēdām. Patlaban veikalnieks kā no cietokšņa noraudzījās Džordžijā.

Laikam būsi manā skatlogā kaut ko nolūkojis, viņš iesāka. Ievēroju, ka vai katru dienu tu ap šo laiku tajā skaties. Kas par lietu? Nepietiek naudiņas? Neklusē, puis, klāj vaļā!

Džordžija juta, ka nosarkst. Augstā debess, jau atkal! Pie visa vainīgi īsie mati un viņas krūtis pankūkas biezumā. Pietika jau ar neērtībām klasē, kur visas meitenes dižojās ar izteiksmīgām auguma līnijām. Tāpēc jau Džordžija bija pasākusi staigāt uzkumpusi un ģērbties maisveida džemperos. Pēdējā laikā viņa bija iejutusies nebēdnes lomā, likdama noprast, ka negrib izskatīties sievišķīga. Tāpēc jau tas īsais matu griezums. Un sudraba gredzens labajā uzacī.

Goldsmita kungs smaidīdams meitenē noraudzījās.

Zirgs, atbildēja Džordžija, ar spārniem.

Skaidrs, Goldsmita kungs pamāja. Mans etrusku skaistulītis. Kopija, protams. Iespējams, no kāda Itālijas muzeja veikala.

Vai tad jūs nezināt? Džordžija nespēja slēpt pārsteigumu.

Gluži pārliecināts neesmu, ieteicās Goldsmita kungs.

Mantas pie manis atnāk pa dažādiem ceļiem. Šis, manuprāt, ieradās no vecas kundzes nama Voverlijas ielā. Tā gan bija krustmeita steidzās visu ātrāk pārdot, gribēja tikt pie naudas. Atnesa kārbas ar greznumlietiņām. No mēbelēm diemžēl nekā. 'rās man nocēla uzpircējs. Tomēr dažus tiešām skaistus svečturus dabūju, tie ienesa labu peļņu.

Džordžija svečturus atcerējās. Tos viņa bija redzējusi todien, kad skatlogā parādījās zirgs. Džordžija pēc stundām nekad uzreiz negāja mājās, parasti viņa klīda apkārt, pētīdama veikalu skatlogus, mezdama līkumus. Negribējās būt mājās ar Raselu, kamēr no darba nav pārnākusi māte.

Burvīgs, meitene aši izmeta, cenzdamās atvairīt nepatīkamās domas. Izskatās sens.

Bet tu jau neesi puika, pareizi? apķērās Goldsmita kungs. Nu bija viņa kārta sarkt. Atvaino! Nespēju jauno modei izsekot.

Tas nekas, atbildēja Džordžija, vajadzēja pašai uzreiz pateikt. Mani sauc Džordžija O’Gradi. Mācos Bārnsberijas vispārizglītojošajā skolā Voverlijas ielā. Manuprāt, zinu, par kurn māju ninājāt.

Bet mani sauc Mortimers Goldsmits, stādījās priekšā vecais virs, pastiepdams roku sveicienam. Nu, kad esam kārtīgi iepazinušies, ķersimies klāt zirgam.

Izņēmis no skatloga melno zirdziņu, Goldsmita kungs ielika to Džordžijai plaukstās. Saulē caur stiklu sasilis, tas šķita kā dzīvs. Izņēmusi no džinsu kabatas papīra salveti, Džordžija maigi noslaucīja no zirdziņa putekļus. Goldsmita kungs viņu vēroja.

Cik daudz naudas tev ir? viņš klusi pajautāja, un, kad Džordžija nosauca summu divas mārciņas mazāk, nekā rakstīts uz cenu zīmes, Goldsmita kungs izņēma zirdziņu no viņas rokām un ietīstīja kokvilnas drānā.

Līkop, viņš teica, un Džordžija zināja, ka ieguvusi draugu.

Kad meitene ieradās mājās, Rasels bija jau priekšā viņa istabā dārdēja metālistu mūzika, un Džordžija varēja nemanīta iešmaukt savā istabā. Tikusi istabā, Džordžija aizslēdza durvis un atviegloti nopūtās. Smagākais dienas mirklis pārdzīvots. Kad mājās bija Rasels, vienmēr draudēja briesmas nepaspēt tik drošībā, savā istabā. Ieraudzījis pārnākam mājās Džordžiju, viņš tai allaž uzklupa.