Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

Atvainojiet, ka aizkavējos, viņš aizelsies sauca. Mūsmājās viesis. Pierunāju, lai iedzer ar Teresu vīnu, bet mums tikmēr jāpaslēpj Džordžija. Un ne jau Džordžija vien. Viņš grib apskatīt zirgus.

Kas tas par viesi? vienā balsī jautāja Džordžija un Paolo.

Hercogs Nikolo, atbildēja Čezare. Mūsu virtuvē sēž Nikolo di Kimiči. Un kuru katru mirkli viņš būs šeit!

3. nodaļa. Sašķeltā pilsēta

Kundzes zvaigznāja sacīkšu ķēve Zariņa atstāja uz hercogu Nikolo labu iespaidu. Temperamentīgs, trīs gadus vecs brūns zirgs, pilnīgi gatavs Stellata sacīkstēm. tomēr prāta stūrītī Hercogam nelika mieru Auna zvaigznājs, un, padevies untumam, viņš izšķīrās apmeklēt arī Auna stalli.

Tāpat kā Kundze bija saistīta ar Džilju un Dvīņi ar pašu Remoru, Auna zvaigznājs veidoja savienību ar Belecu, un Nikolo bija ļoti ieinteresēts, lai Auna zirgs sacīkstēs paliek bešā. Protams, savas jūtas viņš neizrādīja. Dižā Džiljas Hercoga apmeklējums staļļa ļaudīm bija augsts pagodinājums, un Nikolo pati laipnība, kā jau augstmanim pieklājas izturēties pret padotajiem.

Zirgu meistars ar dēlu, šķiet, to skaidri apzinājās. Hercoga klātbūtne stallī abus satrauca, un viņi dedzīgi rādīja savu zvaigžņu zirgu muļķadesas! Būtu viņiem kaut kripata prāta,

pateiktu Hercogam, ka uz sacīkstēm sūtīs citu zirgu! Tomēr Arkandželo, jāatzīst, bija glīts lops.

Lielisks, tiešām lielisks! Hercogs sirsnīgi iesaucās kā žēlsirdīgs labvēlis no galvas līdz papēžiem. Kundzes zirgam nāksies pasvīst, lai viņu apdzītu, tomēr arī mūsējais nav peļams.

Bet, Jūsu Gaišība, Paolo pieklājīgi atbildēja, tas vēl tik tālu. Līdz sacīkšu dienai var notikt nezin kas, tāpat arī lielajā dienā.

Svēta patiesība, piekrita Hercogs. Viņš jutās saguris un ilgojās atgriezties Pāvesta pils ērtībās. Taču, iedams laukā no staļļa, Nikolo pagausināja soli, lai uzmestu skatienu palsajai ķēvei ar melno kumeļu. Kumeļš bija pārklāts ar segu.

Kas vainas mazajam? Hercogs apvaicājās.

Viegls drudzis, Jūsu Gaišība, paskaidroja Paolo. Piesardzības pasākums, nekas vairāk kumeļš atskrēja viņnakt.

Nikolo pamāja.

Piesargāties nekad nav par ļaunu, viņš piekrita un, dodamies uz durvīm, gurdeni pamāja ar roku, bet pēc tam mazliet pieliecās pretējā gadījumā viņš ar galvu ieskrietu stenderes augšmalā. Paolo gāja nopakaļ viesim un izvadīja viņu laukā. Tikko abi bija projām, Čezare kāpa augšā pa trepēm uz bēniņiem: Džordžija bija skaļi nošķaudījusies.

Meitene tikšanos vēroja pa bēniņu grīdas spraugu.

Labi gan, ka nenošķaudījies Hercoga klātbūtnē, teica Čezare, un abi ieķiķinājās. Hercogs nebija pamanījis nedz Džordžiju, nedz kumeliņu aiz prieka gribējās vai diet. Kumeļu Nikolo redzēja, tomēr neieraudzīja.

Lūkas durvīs parādījās Paolo sirmā galva.

Gaiss tīrs, viņš paziņoja, bet daudz netrūka. Jo ātrāk nogādāsim Merlu Santa Finā, jo labāk.

IVlēs viņu ar Zvaigžņugaismu vedīsim laukā no pilsētas, -Čezare paskaidroja Džordžijai. Tēvs domā, ka tā būs drošāk.

Pārējie zvaigznāji, uzzinājuši par notikumu Auna stalli, varētu iedegties skaudībā, un kāds varētu sadomāt kumeļu nolaupīt.

Kamēr hercogs Nikolo aplūkoja stalli, Džordžija bija ieģērbusies zēna tērpā. Viņa bija gandrīz vienā augumā ar Čezari. Viņš, šķiet, savos gados izskatījās pasīks, bet varbūt tāliešu zēni nebija tik slaidi kā viņu divdesmit pirmā gadsimta vienaudži. Paolo uzmeta Džordžijai vērtējošu skatienu.

Nu jau tu kaut cik izskaties pēc remorieša, viņš secināja. Kāds tomēr varētu pabrīnīties, ieraudzījis pie zēna apģērba sudraba rotaslietas.

Bet es taču neesmu remoriete, atbildēja Džordžija,

un tikpat kā neko nezinu par jūsu pilsētu un sacīkstēm, kas, šķiet, ir visai nozīmīgs pasākums. Jūs jau man arī līdz galam neizstāstījāt par stravaganti.

To vēl paspēsim, Paolo sacīja. Vispirms tev jāiemācās Remorā nenomaldīties. Ja stravagēsi no savas pasaules tāpat kā viņnakt, krēslas stundā tev jālaižas atpakaļ. Tātad tavā rīcībā ir tikai dažas stundas. Manuprāt, jums ar Čezari laiks doties pastaigā pa Remoru. Viņš tev izsmeļoši pastāstīs par Stellata.

*

Pāvests savā pilī uzmanīgi noģērba sudrabaino brokāta talāru, palikdams sārtā zīda sutanā iespaidīgs, lai arī ne tik gara auguma kā viņa brālis Hercogs. Ferdinando nepiemita arī Nikolo godkāre. Pāvestam patika laba dzīve, smalki vīni un izmeklētas delikateses, mīksta gulta un reto manuskriptu bibliotēka. Kas par to, ka jādzīvo bez sievas un ģimenes. Kaislību liesmas Ferdinando bija dedzinājušas tikai īsu brīdi jaunībā. Bet tagad viņš labprātāk ierāva glāzīti sarkanvīna un paklausījās kardinālu diskusijas par teoloģiju, nevis apgrūtināja sevi ar sievietes aplaimošanu.