Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

Dienas lielāko daļu Džordžija aizvadīja kā pa miglu. Brokastu laikā viņa pat nedzirdēja, ka Rasels nosauc viņu par narkomāni. Pirmo reizi pēc ilga laika Džordžijas prāts bija tik aizņemts, ka Rasels palika neievērots.

Jau Tālijā Džordžija nodomāja, ka pēc atgriešanās savā pasaulē zvaigžņu pilsēta šķitīs kā sapnis. Tomēr tas nebija sapnis. Kaut gan tajā pasaulē Džordžijai nebija ēnas, viņa tomēr dzīvoja pilnasinīgi, pirms aizmigšanas bēniņos iemalkoja alu, ieēda maizi un olīvas. Vienubrīd gan šķita, ka nebūs pa spēkam aizlaisties projām kaut vai tāpēc, ka Čezare un Paolo naktī grasījās pārvietot spārnoto zirgu Merlu un tās māti Zva igžņuga ismu.

Džordžija labprāt būtu palikusi un piedalījusies piedzīvojumā, taču Paolo brīdināja, ka, paliekot pa nakti Tālijā, viņas ķermenis no rīta Londonā tiktu atrasts guļam nesamaņā.

Tavi vecāki nobītos, Paolo skaidroja. Nodomātu, ka esi saslimusi. Tiklīdz aizmigsi, tev noteikti jāatgriežas un tu atgriezīsies savā pasaulē, tikai neaizmirsti talismanu!

Paolo izrādījās taisnība. Vai nu alus dēļ, vai arī tāpēc, ka sanāca dzīvot divas dienas bez pārtraukuma, Džordžija acumirklī iekrita dziļā miegā.

Atmosties savā istabā likās neparasti. Viss šķita skaļš un skarbs radio, kas taurēja politiskās un laika ziņas, pat tosters un tējkanna, kas pildīja rīta pienākumus, un māte, kas pārjautāja, vai kāds nav kaut ko aizmirsis. Kad iezvanījās Ralfa mobilais, daudz netrūka, lai Džordžija nokristu no krēsla.

Tomēr ne tikai skaļuma un burzmas dēļ pierastā pasaule pēkšņi šķita sekla nesakarīgs, bezmērķīgs un amorfs notikumu un darīšanu jūklis. Džordžija saprata, ka Remoras regulārā veidojuma un neskaitāmo likumu dēļ, tāpat ari apsēstības ar zirgiem dēļ mājās viņu pārņem ērmota izjūta likās, ka šajā pasaulē viņas nemaz nav.

“Vai nav jocīgi,” Džordžija sprieda, “es taču pavadīju tur tikai vienu pēcpusdienu un pat nezinu, vai kādreiz tur vēl atgriezīšos.” Un tomēr prātā bija tikai Camfx> cielle Stelle, spārnotais zirgs, Čezare. Džordžija bija kā iemīlējusies, tikai ne atsevišķā cilvēkā, bet visā turienes pasaulē. Atklāsme uzvilnīja ar negaidītu spēku. Džordžijai Čezare patika: izskatīgs, divus gadus vecāks zēns. Ja tā padomā, vajadzētu ieķerties viņā līdz ausīm, bet tas taču būtu vājprāts tikpat kā iemīlēties renesanses laika gleznā. Lai nu kā, aizrāvusies viņa nebija.

Gluži vienkārši bija patīkami atrasties kopā ar zēnu, kas tevi neienīst. Džordžija satriekta atklāja, ka tā viņa varētu justies normāla brāļa sabiedrībā. Pirmo reizi pa visu laiku meitene uzdrošinājās domāt, ka sarežģījumi ar Raselu ir viņa problēma, nevis viņas.

Pusdienu pārtraukumu Džordžija pavadīja bibliotēkā pie skolas datora, lūkodama sameklēt Tāliju, Remoru, di Kimiči un Stellatu. Nekas tamlīdzīgs monitorā neparādījās, kaut gan Džordžija izmēģināja vairākas rakstības formas. Atmetusi ar roku datoram, meitene ieskatījās grieķu-romiešu mitoloģijas vārdnīcā, kur atrada rakstus par Romulu un Remu, dievu karalienes Silvijas un dieva Marsa dēliem.

Romula un Rema piedzimšana bija kaunpilns noslēpums: vectēvocis bija iesviedis zēnus upē, pēc tam piesavinādamies viņu vectēva karaļvalsti. Remu un Romulu baroja vilcene šis vēstures stāsts Džordžijai bija zināms -, bet vēlāk zēnus audzināja gani. Izauguši un atguvuši savas tiesības, dvīņi nolēma celt pilsētu. Viņi nespēja vienoties par vietu, tāpēc katrs sāka būvēt savu pilsētu. Kad Romuls bija uzcēlis robežsienu dažu centimetru augstumā, Rems pārlēca tai pāri un dusmu karstumā brāli nogalēja.

Grāmatā netrūka ziņu par Romulu, ieskaitot interesanto faktu, ka neviens nezina, kur palicis viņa ķermenis pēc nāves. Pēc tam Romuls tika iecelts dievu kārtā. Taču Džordžijas uzmanību īpaši saistīja īsa zemteksta piezīme, kas aprakstīja dvīņu strīdu par pilsētai piešķiramo nosaukumu: Roma vai Re-mora. Džordžija aiz pārsteiguma atsēdās. Tātad Tālijā cīņa risinājusies citādi. Rems bija nodibinājis pilsētu, kum viņa apmeklēja, līdz ar to Remora Tālijas vēsturē ieņem tikpat nozīmīgu vietu kā Roma Itālijā.

“Tad jau Tālijā,” Džordžija nosprieda, “Romuls Remu nemaz nenogalināja”

Pēc stundām Džordžija iegriezās Goldsmita kunga veikaliņā. Ieraudzījis meiteni, viņš nopriecājās.

Tik ātri atpakaļ? Goldsmita kungs brīnījās. Cerams, ka zirdziņu atpakaļ neatnesi?

Nē, nepavisam, atbildēja Džordžija, kas talismanu bija pārlikusi džinsu kabatā. Man viņš ļoti patīk. Vispār jau es gribēju, lai jūs man par viņu kaut ko pastāstāt.

Jautā droši, vedināja Goldsmita kungs. Bet vispirms uzvārīšu mums tēju.

Gaetano kopā ar tēvu apmeklēja Remoras staļļus. Lai kur viņi ietu, viņu apciemojums remoriešus, kaut arī biedēja, tomēr pagodināja. Visos staļļos pēc kārtas viņiem izrādīja sacīkšu zirgus sirmjus, bērīšus, meļņus un dūkainos, salnos un dābolainos.

Norunāts, Džordžija piekrita, lai gan parak aizkavēties nedrīkstu: jāiet uz vijoļspēles stundu.