Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

Čezare iesmējās. Beidzot atklājās, ka ir kaut kas, ko viņš prot, bet izskatīgais jaunais stravagante ne. viegli nolēcis no zirga, Čezare veda Džordžiju stallī, kurā viņš jutās kā mājās. Roderigo, Santa Finas zirgu meistars, bija liela auguma jautrs vīrs, kas sirsnīgi ar jauniešiem sasveicinājās un parādīja, kur vest zirgus. Kad zirgi bija pie vietas un saņēmuši barību un ūdeni, Roderigo aicināja Čezari, Džordžiju un Lučiano atpakaļ uz mājām. Zirgu meistars visus trīs, protams, bija noturējis par jaunekļiem, un Lučiano mazā pieredze ar zirgiem viņu uzjautrināja.

Viens zirgs, kas tevi nebiedēs, mums atradīsies, vai ne, Čezare? Roderigo teica un uzsita Lučiano uz pleca. Pagaidi dažas nedēļas, un tas nesīs tevi, kur tik gribēsi. Ar šo zirgu nebūs jāuztraucas par mūru un žogu pārvarēšanu. Vēlāk varēsi uzspodrināt prasmi ar necilāku rumaku. Tādam jauneklim kā tu bez zirga neiztikt. Padomā, kas notiks, ja nevarēsi jāt aiz sirdspuķītes ratiem? Vai pārvest viņai no tālām pilsētām dārgumus?

Es dzīvoju Belecā, atbildēja Lučiano, pie mums zirgu nav.

Ā, tad jau skaidrs, sacīja Roderigo, ierasties Remorā no Masku pilsētas ir tas pats, kas lauku zēnam aizbraukt uz jūrmalu. Necik ilgi, un pie jaunajām kājām pieradīsi. Uzsēdināsim tevi zirgā, un jāsi, ātrāk mājās nelaidīsim!

Sasnieguši lauku mājas, kur Roderigo acīmredzot dzīvoja, viņi nogriezās gar stūri uz ēku, kas izskatījās pēc veca šķūņa. Ārpusē uz siena ķīpas sēdēja viens no Roderigo zirgu puišiem un drāza ar nazi sprunguli.

Viss kārtībā, Djego? iedams šķūnī, apjautājās Roderigo.

Jā, mierīgi, atbildēja zirgu puisis. Uzreiz bija redzams, ka viņš sargā, un, tāpat kā visi vaktnieki, Djego darba laikā garlaikojās.

Šķūnis bija tumšs un pieputējis. Tālajā galā pustumsā iezviedzās zirgs. Džordžija devās turp. Tiklīdz acis aprada ar tumsu, viņa ieraudzīja skaisto, palsi pelēko ķēvi.

Sveika, Zvaigžņugaisma! sirsnīgi sveicināja Čezare, un ķēve, viņu pazinusi, pameta ar galvu.

Vienreizēja, teica Džordžija. Pirmoreiz redzot spārnoto kumeļu, viņa tā mātei īpašu uzmanību nepievērsa. Pat Lučiano saprata, ka tas ir izcils zirgs.

Pagaidi, tūlīt redzēsi pašu kumeļu, Roderigo lepni teica. Nāc nu, meitēn! Mums tu vari uzticēties!

Džordžijai likās, ka ķēve mazliet vilcinās, uzmet piesardzīgu skatienu viņai un Lučiano, kā gribēdama pārliecināties, vai viņi ir draugi. Bet Čezari un Roderigo viņa noteikti uzskatīja par savējiem. Ķēve pakāpās sāņus, un Džordžija izdvesa sajūsmas saucienu. Gan viņa, gan Lučiano zināja, ko, šurp atbraukuši, ieraudzīs, tomēr tagad jutās satriekti, lai gan Džordžija kumeļu redzēja jau otro reizi. Lučiano, nespēdams ticēt savām acīm, stāvēja kā sastindzis.

Melnajam kumeļam bija nevainojams augums ar maiga, nepieauguša dzīvnieka mazuļa aprisēm. Taču uz muguras sakļauti mirdzēja melni spārni kaut kas tāds bija sastopams tikai teiksmās. Pat Čezare no jauna iedegās sajūsmā.

Nu gan izaugusi! viņš izsaucās. Tēvam taisnība. Viņš teica, ka spārnotie zirgi aug ātrāk.

Spārni bija izauguši, saglabājot nevainojamas proporcijas. Tik pūkaini kā jaundzimušam kumeļam, tie vairs nebija, un, viņiem tā vērojot, Merla spārnus pacēla un iepleta tikpat dabiski, kā izliekdama kaklu. Tāds skats modināja godbijību.

Cik ilgi vēl jāgaida, līdz viņa sāks lidot? jautāja Čezare.

Nu jau drīz, atbildēja Roderigo. Laukā vest varam tikai naktīs. Nedrīkstam riskēt, lai kāds neierauga.

*

Vedīšu tagad tevi laukā, teica Gaetano, pārāk ilgi biji ieslodzīts palazzo mūros.

Bet kā? jautāja Falko. Jāt es taču nevaru.

Falko aizkliboja pāris soļu malā, lai brālis neredz viņa seju.

Vari sēdēt man priekšā, maigi atbildēja Gaetano. Pret to tu taču neiebildīsi? Mēs varētu aizjāt uz pilsētu un nopirkt granita (saldējumam līdzīgs našķis).

Falko pēkšņi sagribējās palūkoties pasaulē viņpus lielās pils sienām. Zēna cerības, tāpat kā negadījumā smagi cietušais augums, pēkšņi atdzīvojās. Varbūt kādudien viņš tiešām atsāks daudzmaz normālu dzīvi? Kāpēc gan nespert pirmo soli un neiziet laukā ar lielo brāli?

Labi, Falko atbildēja un tika atalgots ar vienu no Gaetano saulainajiem blēža smaidiem.

*

Enriko palaida zirgu pastaigas soli Santa Finas šķērsieliņās. Spiegs noskatījās, kur Auna jaunieši nogriežas, būdams pārliecināts, ka viegli viņus izsekos. Fnriko drudžainais prāts šīsdienas uzdevumam vēl nebija pieslēdzies. Darba pienākumi Pāvesta labā paredzēja Dvīņu sāncenšu izspiegošanu, un Enriko bija nolēmis sākt ar Aunu, lai gan ātrus panākumus negaidīja.

Enriko bija akurāts. Pēc Auna, kas Remoras un Belecas sāncensības dēļ naidojās ar Dvīņiem, jāizpēta sensenais Dvīņu pretinieks Vērša zvaigznājs. Vēlāk jāpalūko, kas notiek Svaru staļļos tie atkal bija uz nažiem ar Kundzi. Un, protams, jāsaglabā modrība pašā Kundzes valstībā. Var jau pelnīt algu pie Pāvesta un Hercoga, taču kā spiegam allaž paveras iespēja saņemt jaunus darba piedāvājumus, turklāt Enriko bija iemanījies kalpot vairākiem kungiem.