Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

Skvēriņā viņpus klostera ēkām sēdēja jauneklis un spēlēja arfu. Jauneklim bija taisni, pār pleciem krītoši melni mati, seja pauda dziļu koncentrēšanos. Arfists muzicēja, pat ne-ielūkodamies nošu rakstā, ap viņu jau pulcējās neliels bariņš cilvēku, kurus bija aizkustinājusi dzidrā melodija. Līdzās jauneklim stāvēja jauna sieviete. Tiklīdz notrīsēja beidzamās melodijas taktis un sākās aplausi, viņa naski sāka pārvietoties klausītāju vidū ar vecu, zaļu samta platmali rokās, kas drīz vien smagi pildījās ar sudrabu.

Pūļa malā trīs Remanas Auna sarkani dzeltenajās krāsās tērpti jaunieši sāka rakāties pa kabatām. Otrpus skvēra divi citi nupat ieradušies jaunekļi, daudz lepnāk ģērbti, pajautāja sievietei, vai arfists neuzspēlētu vēl. Jaunākajam no diviem jaunekļiem viena kāja bija kropla, un viņš smagi balstījās uz kmķiem.

Sieviete aizgāja un noliecās pār muzikantu, kas sēdēja aizvērtām acīm, nelikdamies ne zinis par ļaudīm, kas ap viņu pulcējās.

Aurelio, sieviete čukstēja, vai tu neuzspēlētu vēl? Te ir kāds savainots zēns, kas vēlas tevī paklausīties.

Muzikants pamāja, atvēra acis un atkal pielika rokas arfas stīgām. Visi pieklusa, pat tie divi vīri, kas dzēra ārpus bāra skvēra tālajā galā.

Aurelio, brīdi vilcinājies, nospēlēja vēl skaistāku meldiju. Visi klausītāji ieslīga burvības varā. Čezarē mūzika uzviļņoja vīziju ar Arkandželo, kas jāj pretim uzvarai, nesdams Stellata karogu gavilējošajam auna zvaigznājam. Lučiano sirdī mūzikas skaņas atsauca atmiņas par māti un bērnības nesteidzīgajiem vakariem. Džordžiju mūzika vajāja ar nepiepildītu mīlu un zudušiem sapņiem.

Gaetano acu priekšā uzbūrās daiļas sievietes tēls kaut kas vidējs starp māsīcu Frančesku, ko viņš atcerējās, un Belecas Hercogieni, kuai iztēlojās. Falko tiešām jutās kā debesu valstībā. Šī diena iespiedīsies zēna atmiņā uz mūžu. Pie viņa bija atgriezies brālis, viņš bija jājis zirga mugurā, no jauna izgaršojis Mandragolas granita un patlaban klausījās debešķīgās skaņās. Pēc divu gadu pārtraukuma Falko bija atgriezies dzīvē.

Mūzika aizkustināja pat Enriko.

Atceros savu Džuliānu, viņš čukstēja Djego, slaucīdams acis piedurknē. Viņa man zudusi uz visiem laikiem.

Pat Djego pārņēma sentimentālas jūtas. Draudzenes viņam nebija, bet, ja būtu, šobrīd viņš domātu tikai par viņu.

Burvestība ilga vēl minūti pēc Aurelio spēles beigām. Šoreiz platmalē iegūla vēl vairāk sudraba. Gaetano parunāja ar jauno sievieti, un tā aizveda viņu pie arfista, kas sēdēja pavisam klusi, nokāris rokas gar sāniem. Vaimms klausītāju, noprazdami, ka mūzikas vairs nebūs, sāka aizplūst no skvēra.

Bet Auna trijotne stāvēja kā apburti.

Tas bija cildeni, sacīja Gaetano. Ceru, ka jūs atnāksiet un uzspēlēsiet manam tēvocim.

Novilcis no pirksta zīmoggredzenu, jaunais di Kimiči sniedza to klusējošajam muzikantam.

Uzrādiet to Pāvesta pilī Remorā jebkurā laikā, un likšu pret jums un jūsu pavadoni izturēties kā pret karaļa ģimeni.

Čezare satvēra Lučiano roku.

Di Kimiči, viņš nošņāca. Burvestība izgaisa.

Vai arī, ja jums tā būs labāk, atbrauciet vasarā uz Hercoga pili Džiljā, Gaetano turpināja. Viņš ir mans tēvs un varētu spodrināt jūsu slavu.

Bet varbūt jūs vairāk vilina Beleca, atbrauciet pie mums! -panākdamies uz priekšu, ierunājās Lučiano. Džordžija bija pārsteigta. Lusjēns vairs nebija viņai pazīstamais zēns ar sapņainajām acīm, bet bagāts galminieks, gatavs stāties aci pret aci ar draudīgo di Kimiči dzimtas locekli.

Zinu, ka Hercogiene labprāt klausītos jūsu mūziku, Lučiano turpināja. Esmu mācībā pie viņas reģenta un tēva Rodolfo Rosi un nešaubos, ka viņš manu ielūgumu atzinīgi novērtēs.

Arfists piecēlās kājās, un jaunā sieviete paņēma no viņa rokām gredzenu. Jauneklis bija ļoti slaida auguma.

Pateicos jums abiem, muzikants vērsās pie Gaetano un Lučiano. Taču es nespēlēju nevienam citam, tikai sev. Man nerūp nedz laba slava, nedz nauda.

Čezares acis sekoja samta platmalei, bet tad skatiens apstājās pie Aurelio. Kad arfists, nevienu tieši neuzlūkodams, pagrieza pret viņiem seju, kļuva skaidrs, ka viņa tumšzilās acis neko neredz. Muzikants pastiepa roku uz jaunās sievietes pusi, kas grasījās viņu vest laukā no skvēra. Notvērusi Čezares skatienu, viņa pielika pirkstu pie lūpām.

Džordžija acumirklī saprata, ka Aurelio par savākto naudu nenojauš un jaunā sieviete viņa māsa? draudzene? negrib, lai viņš to zina.

Kad ne ne, noteica Gaetano. Negribēju jūs aizvainot. Bet varbūt jūs atbrauktu pie mums uz palazzo vismaz uz atspirdzinošu dzērienu?

Aurelio klusēja, taču pagrieza galvu uz jaunās sievietes pusi, kā gaidīdams viņas viedokli.

Atspirdzināties var kaut kur tuvāk, Lučiano stingri iebilda.

Es justos pagodināts, ja jūs pieņemtu manu uzaicinājumu.

Lučiano pat nenojauta, kāpēc muzikants viņu tā pievelk, taču nebūt negrasījās noskatīties, kā viņu aizved projām di Kimiči.

Lučiano un Gaetano stāvēja līdzās aklajam muzikantam un viņa asistentei, viens otrā glūnēdami. Falko piekliboja viņiem klāt. Līdz ar Džordžiju un Čezari viņi skvēra centrā veidoja tādu kā samezglojumu.