Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

Ieradās kalpi ar pilnām paplātēm. Visiem gribējās ēst, un saruna pārtrūka, skanēja tikai maltītē neiztrūkstošās frāzes. Un vai nav brīnums kad visi līdz sātam pieēdās, naids, šķiet, pazuda bez pēdām. Vienīgi Džordžijas izrunāšanās dēļ viņi joprojām jutās nelāgi.

Pastāstiet mums par manušiem, meitene vērsās pie Aurelio. Jums taisnība par jums es neko nezinu. Vispār par Tāliju zinu nepiedodami maz.

Pirmām kārtām mēs neesam tālieši, atbildēja Aurelio.

Rafaela pamāja. Viņa izskatījās ļoti līdzīga arfistam. Slaida

auguma, tādiem pašiem gariem, melniem matiem, vienīgi tie bija rCipīgi sapīti bizēs un caurvīti krāsainām lentēm. Abi bija ģērbušies garos, plandošos tērpos ar zīda aplikācijām un izšuvumiem, kas savulaik bijuši spilgtās krāsās. Rafaelai gar apģērba malām un piedurknēm pat laistījās piekarināti spogulīši. Abi bija mazliet melnīgsnējāki par Čezari un di Kimiči, turklāt plīvojošās šalles un izšūtās tunikas piešķīra manušiem eksotisku izskatu. Džordžija to sākumā neievēroja: viņai visi tālieši šķita eksotiski, tomēr Aurelio un Rafaela ar kaut ko atšķīrās.

Mēs nākam no Austmmiem, paskaidroja sieviete. Taču esam bez tēvzemes. Klejojam no vietas uz vietu. Šajā ziņā atgādinām tos, kurus norunājām nesaukt vārdā.

Vai jūsu ir daudz? pajautāja Falko.

Daudz, atbildēja Aurelio, tikpat, cik smilšu graudiņu jūras krastā.

Bet Tālijā manušu necik nav, piebilda Rafaela. Mēs esam ceļā uz Zvaigžņu pilsētu. Turpmākajās nedēļās ieradīsies vēl citi mūsējie.

Mūsu svētceļojuma mērķis ir Zvaigžņu pilsēta, turpināja Aurelio. Pilsētnieki ceļ godā mūsu Dievietes dzīvi, paši to neapzinādamies.

Es jau zinu, kas jūs esat! iesaucās Čezare. Zinti, tā mēs jūs saucam, ceļojošā tauta. Jūs ierodaties uz Stellata sacīkstēm esmu jūs tur manījis.

Jūsu zirgu sacīkstes mūs nesaista, sacīja Aurelio, tomēr nepieklājīgi tas neizklausījās. Vienkārši Stellata sacīkšu laiks sakrīt ar mūsu senāko festivālu. Nav jau tā, ka jūsu pilsēta būtu vienīgā, kur mēs to svētījam, tomēr daudzi manuši dod priekšroku tieši jums. Mums te tiešām patīk.

Aurelio pagrieza seju pret Džordžiju.

Bet tu neuztraucies! Mēs nejaucamies nedz Tālijas, nedz citu valstu politikā. Tā kā esam bezzemnieki, diskusijas par to, kas pārvalda zemes pleķīšus, mums vienaldzīgas arī tad, ja uz tiem sabūvētas lielpilsētas. Tomēr kā klejotājus mūs interesē citi ceļotāji, lai no kurienes tie nāktu un no kādiem laikiem. Ceļā satiekam daudzus un cenšamies no visiem kaut ko iemācīties. Pēdējā apmešanās vietā mums ar Rafaelu draudzību izrādīja tās kārtas cilvēks, ko pieminēja sinjors Gaetano. Tā bija Belona, un cilvēks, šķiet, bija gudrs un izglītots.

Tieši tā, piebalsoja Gaetano. Es arī esmu par to dzirdējis. Diemžēl tiku audzināts ticībā, ka šie ļaudis ir spēcīgi, bīstami un glabā svarīga noslēpuma atslēgu, kas varētu Tālijai noderēt. Taču viņi atsakoties atklāt šo noslēpumu sabiedrībai.

«

Lučiano grasījās iebilst, bet Gaetano viņu ar mājienu apturēja.

Zinu, zinu. Pats vairs tam neticu.

Gaetano vērsās pie Falko.

Man grūti atzīt, taču, manuprāt, tēvs centās mums to iestāstīt tāpēc, lai pats varētu noslēpuma atslēgu sagrābt, lai kāda tā būtu. Turklāt neticu, ka viņš šādi domā palīdzēt Tālijas ļaudīm.

Pie galda sēdošie klusēja. Jaunais di Kimiči Lučiano acīs bija cēlies. Stravagante varēja labi iedomāties, cik smagi Gaetano nācās atklāti izteikt savas aizdomas. Falko cīnījās ar jūtām: tēvu viņš mīlēja, lai arī zināja, cik valdonīgs tas spēj būt. Cik tad sen pašam nācās uzzināt, ka Hercogs patvarīgi izrīkojas ar viņa likteni.

Arī Čezares izjūtas bija dažādas. Nav viegli piederēt gan Re-morai, gan Aunam, tāpēc šādus pavalstniekus mocīja pretrunīgas uzticības jūtas. Vēsturiski juzdamies vienoti ar Belecu, Auna ļaudis neuzticējās di Kimiči. Bet viņus taču Čezare nekad nebija sastapis. Staļļa zēni, pat cienījamu zirgu meistaru dēli, ar hercogu bērniem parasti nebiedrojas.

Džordžija jutās kā sausumā izmesta zivs. Viņa pat nezināja, kas tie tādi di Kimiči un kāpēc sagājuši ragos ar stra-vaganti. nebija skaidrs arī, ko domāt par noslēpumainajiem manušiem. Aurelio teica, ka viņi nevienam nepieslejas. Bet vai tad tas iespējams? Remorā, šķiet, neviens nešaubījās, kam kurš piederīgs un kam uzticīgs.

Jel ticiet man, turpināja Gaetano, negribu uzzināt neko tādu, kas palīdzētu manai ģimenei vērpt intrigas. Vēlos noskaidrot tikai vienu: vai senatora Rosi noslēpums varētu palīdzēt manam brālim?

Lučiano domās atgriezās pie pirmās tikšanās ar Rodolfo viņa jumta dārziņā Belecā. “Di Kimiči grib palīdzēt tikai citam di Kimiči,” stravagante toreiz teica. tad viņi runāja par Ziemeļ-tālijas valdošās ģimenes alkām izmantot stravagācijas mākslu modernās medicīnas un karamākslas noslēpumu izzināšanai. Tolaik tas likās bezgala bīstamāk nekā tagad, dzirdot, ka šis nopietnais jauneklis vēlas izdziedināt brāli.