Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

Remorā spiegs jutās kā zivs ūdenī. Tāpat kā viņa vecajam saimniekam Rinaldo, arī Enriko nepatika uzturēties pilsētā bez zirgiem. Uz Belecu viņš turēja ļaunu prātu par savas līgavas nolaupīšanu. Šeit tiešām bija jauki. Enriko patika, ka pilsētā murd senas pretišķības un savienības. Tāpat viņš augsti vērtēja prasmi, bez kuras neiztikt dižo ikgadējo sacīkšu fabricēšanā. Tādos pasākumos ari pats Enriko bija lietpratējs.

Patlaban viņš atradās ārpus pilsētas un skatījās plašā staļļu pagalmā.

“Interesanti,” nodomāja Enriko. “Šķiet, manam zirgam derētu mazliet atpūsties.”

*

Džordžija un abi zēni samulsuši atstāja stalli. Viņi grasījās turpināt pilsētas apgūšanu un vēlāk atnākt pēc zirgiem. Džordžija klusēja, iegrimusi pārdomās par nupat redzēto, pat nemanīdama, ka vini ienākuši skvērā ar lielo dievnamu.

Džordžija manīja, ka Santa Fina Lusjēnu valdzina tikpat spēcīgi kā viņu pašu. Lusjēns bija atbraucis ekipāžā pa nomaļus ceļiem, tāpēc savdabīgais skvērs viņam bija gājis secen. Juzdamies kā pilntiesīgs tālietis, uz Santa Finu Lučiano tomēr spēja skatīties tikai ar divdesmit pirmā gadsimta cilvēka acīm. Džordžija viņam līdzās šo izjūtu pastiprināja. Šobrīd Tāliju viņš redzēja kā iesācējs stravagante, mats matā kā pirms nepilna gada.

Par ko tu tagad domā? jautāja Džordžija.

Ienāca prātā Montemurato, atbildēja Lučiano, vieta, kur pirmoreiz tikāmies ar Doktom Detridžu. Ari tur ir daudz torņu, kas rindojas cits citam līdzās. Detridžs tur strādāja stallī.

Džordžijas zināšanas par Lusjēna jauno dzīvi bija paskopas. Gribējās iztaujāt par katru sīkumu, taču Čezares klātbūtnē meitene kautrējās.

Jums jāredz dievnama telpas, Čezare sacīja. Tas ir slavens ar savām gleznām.

Jaunieši uzkāpa pa stāvajām kāpnēm līdz askētiskā dievnama fasādei. No spožas saules gaismas viņi nokļuva tik dziļā tumsā kā Roderigo stallī. Taču šeit tumsa bija salta, tai trūka siltuma un draudzīguma, arīdzan zirgu smārda. Dievnamā smaržoja pēc vīraka. Altāra galu nespodri gaismoja milzīgas sveces.

Tiklīdz acis pielāgojās, jaunieši ieraudzīja ar gleznām klātas sienas. Džordžija pazina ainas iz Kristus dzīves. Te pēkšņi viņas skatienu saistīja sānu kapliča ar attēliem tur bija Leda un Gulbis, Andromeda un jūras čūska, turpat arī Pegazs lidojumā pār gleznotiem padebešiem. Džordžija pamāja Čezarem un Lučiano, lai paskatās.

Grīdā bija iestrādāta apļveida inkrustācija, mazliet līdzīga kā Campo delle Stelle. gar malām rindojās visas zodiaka zīmes, laukums bija sadalīts tāpat kā lielais piazza, trūka tikai saules un Mēness sektoru. Angļu baznīcā tāds mākslas darbs, pēc Džordžijas domām, neiederētos, bet Santa Finā viss šķiti dabiski.

Dievnamā visi trīs jaunieši uzvedās pavisam klusu gaisotne mazliet biedēja. Beigās viņi iegāja vēsās klostera telpās, kam līdzās pletās zālains skvērs ar strūklaku centrā. Bet aiz klostera Džordžija skaidri dzirdēja skanam arfu.

*

Ceļojums nebija tik slikts, kā Falko bija baidījies. Nepretodamies viņš ļāva brālim paņemt sevi rokās, novietot priekšā uz segliem un tad pieglaudās zirga krēpēm. Labā kāja bezjēdzīgi kuļājās, bet kreisais ceļgals gan parāvās augšup, neviļus piespiezdamies zirga sānam. Falko noslēpa seju raupjajās krēpēs un ieelpoja: cik labi atkal bija sēdēt zirgam mugurā! Pēc brīža viņam aiz muguras seglos ieslīdēja Gaetano, sniegdamies gar brāļa vidukli pēc pavadas. Falko kruķus Gaetano bija piestiprinājis pie segliem.

Lēnā gaitā abi iejāja Santa Finā. Pilsētā virmoja dzīvība: tirgus laukumā ielu tirgotāji skaļā balsī piedāvāja preces, pircēji trokšņaini kaulējās, suņi vaukšķēja, ap daudzajiem torņiem riņķoja putni, no lielā dievnama plūda skandētas lūgsnas. Nogriezušies gar skvēra malu, brāļi izjāja pa arku otrā pusē. Viņi devās uz bērnu dienās iemīļotu vietiņu veikaliņu aiz dievnama, kur sieviete, pazīstama kā Mandragola[3], gatavoja burvīgu granita. nolēcis zemē, gaetano piesēja zirgu pie dzelzs gredzena sienā. Pēc tam viņš palīdzēja Falko noslīdēt gar zirga kaklu lejā un, sniegdams kruķus, viņu pieturēja.

Abi patlaban sēdēja krēslos pie saldējuma kafejnīcas, smalstīdami saldēto aprikožu un meloņu kristālus, bet siltajā, rāmajā gaisā virmoja un dzirkstīja arfas taktis.

Es jūtos kā septītajās debesīs, Falko brālim teica. Jau dzirdu eņģeļus.

*

Necik ilgi, un Enriko Roderigo stallī jutās kā savās mājās. Spiega acis šaudījās uz visām pusēm. Enriko bez grūtībām sazīmēja savu upuru zirgus un, ieraudzījis stallī pakārtās Be-lecas rozetes un zirglietas, pazina arī divus pajūga zirgus. Ar savu nepiespiesto izturēšanos un sirsnību pret zirgiem okšķeris iekaroja zirgupuišu simpātijas. Taču tikai pēc tam, kad viens sargs aizgāja, bet pie lauku mājas stūra parādījās otrs, ieslēdzās Enriko "septītais prāts".

“Izskatās pēc sardzes nomaiņas,” viņš nosprieda un nebeidza vien dzīt jokus ar diviem citiem zirgu puišiem, īpaši sirsnīgi izturēdamies pret jauniņo vārdā Djego.

Tev laikam bija smags rīta cēliens, Enriko beigās teica,

aiziesim iedzert, labprāt tev izmaksāšu.

*