Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

Es labprāt kaut ko ieēstu un iedzertu, Rafaela, ierunājās Aurelio.

Rafaela jau bija ielikusi sudrabu un di Kimiči zīmoggredzenu makā sev pie jostas un platmali Aurelio rokās.

Tad pieņem viena vai otrā laipnā kunga uzaicinājumu uz maltīti, viņa teica.

Es labprāt atsauktos uz abiem ielūgumiem, Aurelio sacīja. Kad diviem sāncenšiem grūti tikt pie vienas un tās pašas balvas, viņi var kļūt par draugiem.

To pateicis, muzikants uzmauca uz melnajiem matiem samta platmali, nelikdamies ne zinis par savu vārdu radīto iespaidu.

Tūdaļ sekos kaut kas tāds, ko var redzēt tikai pāvesta bērēs, teica Enriko jauniegūtajam draugam, neticēsi savām acīm.

Kas tad? nesaprata Djego.

Trīs no Auna un divi no Kundzes aizies pa vienu taciņu, -paskaidroja Enriko. Lai gan, atklāti sakot, pārāk priecīgi šie neizskatās!

Tur būs vainīga mūzika, teica Djego. Auns un Kundze taču nav pretinieki, vai ne?

Enriko nosprauslojās.

Uzreiz redzams, ka tu nedzīvo pilsētā! Vispār jau abi naidojas ar Zivīm un Svariem, tomēr Beleca ar Kundzes zvaigznāju nebiedrojas, un tas bariņš ieradies no Belecas. To ar melno matu vilni esmu manījis pilsētā liels Hercogienes mīlulis.

Nu, teica Djego, negribēdams palikt atbildi parādā,

bet tie no Kundzes puses ir di Kimiči paša Hercoga dēli!

Djego par prieku, Enriko satrūkās.

Tiešām? viņš atguvies aši izmeta. Kāda sakritība! Es strādāju Hercoga labā. Kuri jaunie prinči tie būtu?

īsts princis nav nedz viens, nedz otrs un laikam ari nebūs, -Djego skaidroja. Vismaz ar hercogistēm ne. Viņiem ir tikai goda tituli. Gaetano ir Džiljas Universitātes students, bet nabaga mazais Falko ej nu sazini, par ko viņš tagad kļūs. Pirms diviem gadiem viņš būtu varējis izvēlēties, ko tik sirds kāro.

Vai tas bērns ar kruķiem? jautāja Enriko. Kas ar viņu notika? Klau, kāpēc mums nepasūtīt vēl glāzīti?

Viena no Enriko spiega dižajām spējām bija laikus apstāties, metot mieru upuru vajāšanai un mierīgi uzkrājot ziņas, kas priekšdienās var noderēt.

Ja Enriko redzētu saietu krodziņā pie pilsētas muzeja, viņš nešaubītos par sava lēmuma pareizību. Neviens nebilda ne vārda. Lučiano un Gaetano, cenzdamies viens otru pārspēt, pasūtīja ēdienus un dzērienus, bet šobrīd, gaidot maltīti, krodziņā bija iestājies klusums. Aurelio klusi sēdēja centrā; arfa, iesaiņota maisā, stāvēja atslieta pret sienu. Muzikants acīmredzot neapzinājās spriedzi sev apkārt.

Man gribētos zināt, kas mani šurp ielūdzis, Aurelio beidzot ierunājās. Stāvoklis sabiedrībā mani neinteresē, -viņš piebilda, tikai vārdi.

Gaetano jutās muļķīgi.

Lūdzu, kāpēc ne, viņš teica. Mani sauc Gaetano di Kimiči, un te ir arī mans jaunākais brālis Falko.

Aurelio pagrieza seju uz to pusi, kur sēdēja zēns.

Tu esi savainotais, viņš klusi teica.

Bet mani sauc Lučiano Krinamorte, sarunā iespraucās Lučiano. Esmu kopā ar draugiem Čezari un Džordžio.

Teikdams “Džordžio”, Lučiano tā kā sastomījās, tomēr iemanījās izrunāt to kā zēna vārdu.

Bet es esmu Aurelio Vivoide, ar sevi iepazīstināja muzikants, un tā ir Rafaela. Mēs esam manuši.

Visi izskatījās samulsuši. Taču sīkāk Aurelio neko nepaskaidroja. Izskatījās, ka viņš gandarīts gaida maltīti. Un tad Gaetano, šķiet, izšķīrās. Pagriezies viņš uzrunāja Lučiano: -Ja es pareizi sapratu, tad jūs strādājat pie senatora Rosi? Vai tas tiesa, ka viņš ir stravagante?

Džordžija neizturēja viņai bija apnicis palikt ēnā.

Jums nemaz nevajag braukt to gaisa gabalu uz Belecu, lai sameklētu stravaganti, viņa teica. es pats esmu stravagante'.

8. nodaļa. Manuši

Džordžij! iesaucās Lučiano, aizmirsdams, ka Džordžija visu acīs ir zēns, tik ļoti viņu šausmināja meitenes nepiesardzīgā izpļāpāšanās.

Šo vardu nevajadzetu metat, ka pagadas, iemnājās Aurelio. Varbūt vispār nepieminēt, ja nu vienīgi personīgās sarunās uzticamu draugu lokā. Jūs mani nepazīstat. Ja tas, ko teicāt, ir patiesība, jums no manas puses varētu draudēt lielas briesmas. Arīdzan šiem jaunekļiem.

Tas bija tiesa. Džordžija zināja, ka bijusi neapdomīga. Ej nu sazini, kādām briesmām viņa, iespējams, pakļāvusi Lučiano un viņa draugus. Meitene jutās kā nelaimes čupiņa. Te pēkšņi, pavisam negaidot, pie viņas ieradās palīdzība.

Netiesājiet zēnu tik bargi, ierunājās Gaetano, acīmredzot palaidis gar ausīm Lučiano pārteikšanos. Cik zinu, mūsu ģimene sagājusi naidā ar… tiem, ko jūs nosaucāt. Bet mani personīgi tas neskar. Tēvs neko tādu man nav stāstījis, un politikā esmu nulle. Vienīgais iemesls, kāpēc vēlos sastapt… jūs jau saprotat, ko, ir, lai uzzinātu, vai viņš spēj kaut kā palīdzēt manam brālim.

Lučiano ienāca prātā, ka varbūt Gaetano tiešām ir lāga puisis, kas par to, ka di Kimiči. Lučiano augstmanim ticēja -skaidrs, ka viņš no sirds mīl jaunāko brāli. Arī Falko bija pievilcīgs zēns, izskatījās inteliģents un, protams, gaužām nelaimīgs. Lučiano gara acīm atklājās sešpadsmitā gadsimta pavalstnieku dzīves ēnas puses. Pat tik bagāta ģimene kā di Kimiči nespēja dziedināt mīļoto dēlu, kas bija tik nopietni savainots kā Falko. Neba Lučiano nezināja, kā jūtas nāves kandidāts.