Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

Nudien nesaprotu, kāpēc es nevarētu turp braukt, pieceldamās kājās, teica Silvija un sāka staigāt turp atpakaļ pa terasi. Bez maskas mani neviens nepazīs. Tu taču zini, cik bieži pēdējos mēnešos esmu viesojusies Belecā. Un, ja nepazīst tur, vai atradīsies kāds, kas sazīmēs mani Remorā?

Vēstnieks, par viņu es nešaubos, atbildēja Leonora.

Un Hercogs.

Tad jau maza bēda, tikai jāpacenšas negadīties viņiem ceļā, vai ne? Neko vairāk Silvija neteica.

♦

Iegarena palazzo augšstāva istabā ar skatu uz kanālu vīrietis melnā tērpā lūkojās spoguli. Bet ne jau iedomības dzīts. Rievām izvagotā seja, apņemta ar sudrabu cauraustiem matiem, viņam pretī neskatījās. Spoguli bija senā drauga un meistara Viljama Detridža krietni vecākā galva ar manāmi sirmākiem miltiem.

Sumināts, māster Rodolfo! sveicināja Detridžs. Nu gan līksmoju, redzot, ka jūsu spieģelis šeitan, Remorā, darbojas, kā pieklājas!

Pēdējās divas dienas manis šeit nebija, atbildēja Rodolfo. Tiklīdz uzzināju, ka ar jums viss labi, man tikpat kā akmens no sirds novēlās. LIn kā klājas zēnam?

Arīdzan labi, atbildēja Elizabetes laikmeta anglis. Bet man jāvēsta vēl kauč kas.

Rodolfo iekārtojās krēslā uz klausīšanos.

Ieradies jauns stravagcefotājs, turpināja detridžs. un tā ir meiča.

Meitene? jautāja Rodolfo. Viņa ieradusies pie sinjora Paolo?

Tieši tā. Nu jau trejas reizes. Šodien ar Paolo dēlu Čezari cierē Santa Finas pils-sētā. Māsters Lučiano devies līdzi Samiem.

Vai briesmas tur nedraud? Vai meitene apzinās, cik tas bīstami? Kā viņu sauc?

Meičai tur tik droši, cik droši var būt tai odžu pērklī, -pieklusinādams balsi, atbildēja Detridžs. Jaunais Čezare ar Lučiano ierāda šai, kā nu var’ , visas tās šaušalas. Meiču sauc Džordža vai kauč kā uz to modi. Puiškans pazīst viņu no agrākiem laikiem.

Bet ko par stāvokli pilsētā domā Paolo? jautāja Rodolfo.

Vai, viņaprāt, Ariannai ielūgums uz sacensībām jāpieņem?

Viņš teic, ka atteikums būtu kļūme, tad jau Kimiči izmantotu to par ieganstu pretdarbei pret viņu.

Un ko domājat jūs pats? jautāja Rodolfo.

Mūsiem savai izpētei līdz šim pietrūcis laika, atbildēja Detridžs. Atvēliet mums drusciņ ilgāku sprīdi, tad došu jums padomu.

Labi, piekrita Rodolfo. Taču man drīzumā jāsūta atbilde Hercogam. Gribētos būt pie jums Remorā. Labprāt tiktos ar to meiteni.

Viņa izskatās vairāk pēc puiškana, tā es teiktu, piebilda Detridžs. Puiškans, kas mīļo zirgus.

*

Bariņš Santa Finā šķīrās nelabprāt. Gaetano vēlējās, lai manuši kopā ar viņiem dotos uz tēvoča pili, Lučiano labprāt vestu viņus pie Paolo, bet Falko gribējās pamest tukšo vasaras pili un doties ar brāli un svešiniekiem uz pilsētu.

Paldies, bet mēs jau telpās neguļam, atbildēja Aurelio.

Manuši nakšņo zem klajas debess. Taču, ja nāksiet kopā ar mums savākt guļammaisus, dosimies ar jums uz pilsētu. Tas galu galā ir ari mūsu ceļojuma mērķis. Ja vēl varētu apmesties pagalmā vai nu pie Auna, vai Pāvesta, neko citu mums nevajadzētu.

Džordžija prātoja, vai Rafaela tikpat dedzīgi kā līdzbiedrs uzskata, kas manušiem darāms un kas ne. Viņa atcerējās, kā slaidā meitene Aurelio solokoncertā zagšus savāca naudu, un nosprieda, ka varbūt Rafaela no abiem ir praktiskākā. Lučiano un Gaetano patlaban dedzīgi pārrunāja, uz kurieni kuram doties un ar kādu pārvietošanās līdzekli.

Džordžija nožāvājās. Neticami, ka viņas otrais es patlaban londonā aizmidzis guļ gultā. Paldies Dievam, viņa allaž aizslēdz durvis. Māte to necieta, bet Ralfs bija pateicis: “Viņa ir pusaudze. Vai tad jau aizmirsi, kā bija pašai?” Un pēc tam sarūpēja slēdzeni Džordžijas durvīm.

Beigās visi norunāja pēc stundas tikties pie Roderigo staļļiem. Gaetano grasījās ar Falko jāt uz pili, paņemt tur apģērbu un pateikt kalpiem, ka abi dodas apciemot tēvoci Pāvesta pilī. Pēc tam viņš Falko aizvestu uz stalli, kur brālis pārkāptu Lučiano ekipāžā, lai varētu ērtāk aizbraukt uz pilsētu. Uz Remom Gaetano jātu pa priekšu un nokārtotu darīšanas ar tēvoci.

Arī manuši grasījās braukt ar Lučiano par lielu pārsteigumu Džordžijai. Pirmīt meitenei šķita, ka viņi noraida jebkādas ērtības, taču tagad Aurelio piedāvājumu uzņēma atsaucīgi. Laikam jau viss, kas saistās ar ceļošanu, manušiem tomēr atļauts, lai gan parasti viņi pārvietojās kājām.

*

Jo ilgāk Arianna sēdēja Hercogienes krēslā, jo lielāku cieņu juta pret savu māti. Tas bija smags darbs. Vispirms jau apnicīgā ģērbšanās ar kalpoņu palīdzību un vairākkārtēja tērpu nomainīšana dienā. Kad Arianna bija vēl parasta meitene un dzīvoja Torones lagūnas salā, mēneša laikā kleitas iznāca mainīt retāk nekā tagad katru dienu.

Tagad bija jāpadodas un jānēsā izsmalcināta apakšveļa ar neiedomājami daudzām lencītēm un sprādzītēm, vēl sarežģītāk s pasākums bija sakārtot matus, izmantojot matu sprādzes un bieži vien arī ziedus un dārgakmeņus. Dienai ejot uz rietu, tērpi, matu ieveidošana un maskas prasīja aizvien vairāk pūļu un kļuva izsmalcinātākas un greznākas. Jo sevišķi Ariannu kaitināja maskas, bet, tā kā meitenei jau bija sešpadsmit gadu, tad tās nāktos nēsāt arī tad, ja viņa nebūtu lielpilsētas Hercogiene.