Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

Ak, droši vien par Stellata sacīkstēm, — minēja arianna. Uz Pāvesta ielūgumu apmeklēt sacīkstes viņi ar Rodolfo nesteidzās atbildēt, iekams Lučiano un Detridžs nebija pārbaudījuši, cik droši Hercogienei tur ierasties.

Šoreiz ne, mana dārgā, atbildēja Rodolfo, sūtņa nolūks bija lūgt tavu roku laulībām ar Hercoga dēlu. Izskatās, ka Gaetano di Kimiči nodomājis tevi precēt.

9. nodaļa. Ierakstīts zvaigznēs

Santa Finā laiks skrēja vēja spārniem rādījās, ka Remorā viņi atgriezīsies vēlu. Džordžija zināja, ka mājup jādodas tuvākās stundas laikā. Viņai ar Čezari bija paredzēts jāt kopā ar Gaetano, lai gan Lučiano tas, šķiet, diez ko nepatika. Jaunais stravagante zināja, ko var sagaidīt no di Kimiči, un, kaut arī brāļi pamazām iekaroja viņa simpātijas, tomēr viņš uzskatīja, ka uzticēties vēl pāragri. Brāļi gan vēl nezināja, ka Lučiano, De-tridžs un zirgu meistars arī ir stravagantes, tomēr maz ticams, ka gaetano būs aizmirsis Džordžijas izvirdumu un, protams, centīsies meiteni izjautāt.

Pirms bariņš stallī sašķēlās, Lučiano pasauca Čezari sāņus.

Uzmanies, Lučiano brīdināja. Ja viņš atkal novirza sarunu uz stravagāciju, skaties, lai džordžija neizpļāpājas.

Čezare pamāja. Tas taču varētu kaitēt arī viņa tēvam.

Es di Kimiči pazīstu, Čezare teica. Vari man uzticēties!

Jājot līdz Remorai, laiks aizritēja jauki. Trīs jaunieši zirgu mugurās sēdēja kā uzlieti, izbaudīdami kustību prieku. Sarunāties nesanāca, līdz viņpus Saules vārtiem vajadzēja palēnināt zirgu soli, lai rindas kārtībā iekļūtu pa rosīgajiem vārtiem pilsētā, un tad Gaetano pielavierēja pie Džordžijas.

Es tevi labprāt rīt apciemotu. Vai esi apmetusies Auna zvaigznājā?

Džordžija, saņēmusi mācību, vērsās pie Čezares, kā gaidīdama padomu. Čezare paraustīja plecus. Jaunais augstmanis tāpat ieradīsies uz tikšanos ar manušiem tas taču jau bija norunāts. Turklāt Džordžija pati varēja izšķirties un neierasties vispār. Tomēr, ja viņa grib arī turpmāk apmeklēt pilsētu, katru reizi izgrozīties nevarēs. Un ierasties Tālijā Džordžija, jādomā, gribēja.

Labi, meitene pēc mirkļa atbildēja. Mūs ar Lučiano varēsi sastapt zirgu meistara namā. Tomēr šaubos, vai spēšu kā nebūt palīdzēt.

Lūdzu, tici man, teica Gaetano, pieliekdamies meitenei tuvāk, lai nedzird Čezare. Jūsu brālības noslēpumi man vienaldzīgi. Es vēlos tikai palīdzēt savam brālim. Neko vairāk.

*

Baigais neglītenis, vai ne? teica Arianna daudz klusāk, nekā pašai likās. Viņa lūkojās Gaetano di Kimiči miniatūrā, ko sūtnis bija atvedis no Kemoras. Turklāt dzīvē droši vien izskatās vēl sliktāk, viņa piebilda. Galma gleznotājs, jādomā, rāvās vaiga sviedros, kamēr šo izskaistināja.

Rodolfo palūkojās meitā.

Mēs šo piedāvājumu neņemsim nopietni, viņš teica.

Bet ko tad mēs varam citu darīt? jautāja Arianna. Nelikties ne zinis nevaram, ar nepārprotamu nē apvainot nedrīkstam.

Patlaban tu spried kā Hercogiene, smaidīdams atbildēja Rodolfo. Esam iedzīti stūri, bet gan jau laukā izkļūsim. Viņu sūtīs uz šejieni tev par pavadoni uz Stellata.

Arianna iepleta acis.

Di Kimiči vēlas jums sagādāt iespēju iepazīties, paskaidroja Rodolfo, un tev jāpiekrīt.

*

Hercogs Nikolo, ieraudzījis pastarīti un to, ka brāļi izlīguši, jutās gandarīts un laimīgs. Abi Hercoga vecākie dēli un meita uzturējās Džiljā. Lai nu ko, bet savus bērnus Nikolo mīlēja. Jo sevišķi viņu priecēja Gaetano, kas nepretojās precību plāniem ar Belecas valdnieci un nu atveda uz šejieni arī tēva acuraugu Falko. Hercogs gan bija cerējis, ka Falko, kad viņi atstāja Džilju, dosies viņam līdzi uz Pāvesta pili, bet pastarītis varbūt neveiklo attiecību ar Gaetano dēļ vai ari tādēļ, ka mīlēja lielus, vientulīgus plašumus, ietiepīgi vēlējās palikt Santa Finā.

Nikolo, protams, varēja Falko vēlmes laist gar ausīm -dēls taču bija tikai puišelis. Taču pēc negadījuma Hercogs bija bēdu sagrauzts un nespēja zēnam atteikt neko, kas varētu viņu iepriecināt. Un te nu Falko bija beidzot izlīdzis ar brāli un smaidīgs. Nikolo likās, ka garā ziema tuvojas beigām, lai arī pavasaris diez vai atnesīs cerību par Falko veselības uzlabošanos.

Tēvs, tev jādzird Aurelio, teica Gaetano. Centos pierunāt, lai viņi ierodas pie mums, taču saņēmu atteikumu: par naudu viņš nespēlējot. Tomēr esmu pārliecināts, ka muzicēt viņš muzicēs, un tas tev noteikti jādzird. Piedzīvosi debešķīgas izjūtas.

-Jā, tēvs, pacenties gan noklausīties, piebalsoja Falko, un smalkā seja, atceroties jaukās izjūtas, piesarka. Viņš spēlē kā eņģelis.

Atvainojiet, zēni! ierunājās Nikolo, atkal pievērzdams uzmanību dēliem. Pasakiet man vēlreiz, kas tas par muzikantu!

Viņu sauc Aurelio, pacietīgi skaidroja Falko. Abi ar māsu ir manuši. Šurp viņi nenāks, jo telpā nenakšņo. Taču mēs varētu viņus apmeklēt Auna zvaigznājā.