Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

“Bet kas ir mani sabiedrotie?” centās izdomāt Džordžija un acumirklī atcerējās Mortimeru Goldsmita kungu ar pusmēness brillēm degungalā. Džordžija pasmaidīja. Interesanti, kādas Goldsmita kungam būtu izredzes konfliktsituācijā ar Raselu?

Naida jūtas un savienību saites Remorā vēl vairāk sarežģīja zvaigznāju neparastā pieķeršanās kādai no pilsētām un to nu Džordžija nekādi nespēja saprast. Kā var dzīvot vienā pilsētā, bet uzticību dāvāt citai? Tas būtu tikpat kā mitināties Londonā, bet justies kā liverpūlietim. Un tomēr, ja labi padomā, londonietis taču var atbalstīt Liverpūles futbola komandu vai Man U, vai arī Aston Villa. džordžija atcerējās, ka sākumā viņai šķita, ka zvaigznāji atgādina sāncenšus futbola klubus.

Taču viss izrādījās daudz nopietnāk. Džordžija atcerējās Čezares izbailes, kad viņiem sekoja Zivis, un viņš taču nebija gļēvulis. Tāpat ari dunci pie Gaetano jostas. Arīdzan Lučiano nēsāja dunci, lai gan miermīlīgāku zēnu grūti iedomāties. Tālija bija bīstama valsts baisā laikmetā, un Remora šķita draudīgākā no visām tās pilsētām. Stellata dienās sacīkšu spriedze, domājams, pieaugs. Un tomēr, ja būtu ļauts izvēlēties, Džordžija dotu priekšroku Tālijas briesmām, nevis dzīvei vienā mājoklī ar Raselu.

Atritinājuši guļammaisus, manuši omulīgi iekārtojas Auna staļļu galvenajā pagalmā tikpat kā uz zosu dūnu matračiem,

nevis bruģa. Viesmīlīgā Teresa samulsusi piesteidzās ar papildu spilveniem un segām viss tika pieklājīgi pieņemts, taču nolikts malā.

Džordžija pirms saulrieta pazuda siena šķūņa bēniņos, tāpēc viņai gāja secen aina ar slaido aklo jaunekli un viņa pavadoni, kas, tiklīdz sārtā saule Auna valstības nomalē noslīga aiz pilsētas mūra, izstiepa rokas atvadām pret rietumiem. Abi klusi skaitīja lūgsnu savā valodā. Vēlāk viss nams ieslīga miegā, skanot jaukai meldijai, kas tika maigi izglāstīta no arfas stīgām.

Čezare, pamodies rīta agmmā, ieraudzīja tikko uzcēlušos manušus: šoreiz viņi bija pagriezušies ar sejām pret austošo sauli, uz Kundzes un Svaru pusi, un, ceļos nometušies, skandēja lūgsnas varētu nodomāt, ka tas ir sveiciens mājup nākošam ceļiniekam. Čezare gan nesaprata vārdus, bet manušu sejas pauda nepārprotamu prieku. Viņi ne reizi nepateica “saule”, saukdami to tikai par Dievietes pavadoni. Zinti, kā Čezare bija dzirdējis, esot dīvaini ļaudis, bet Čezare lepojās, ka viņi viesojas Auna zemē un viņa mājās, pareizāk sakot, pagalmā.

Lai nu kā, Aurelio, šķiet, neiebilda pret brokastīm telpās, un Teresa tagad savā namā dedzīgi izrādīja viesmīlību. Viņa priecājās, redzot pie galda sēžam manušus plecu pie pleca ar Belecas viesiem. Rafaela piedāvājās palīdzēt un pēc brīža jau ar karotīti baroja mazuļus ar mannas biezputru. Čezarem bija trīs daudz jaunākas māsas un pavisam mazi dvīņubrāļi, kas rāpās uz visām pusēm, arīdzan pār aklā arfista kājām, kas neveltīja bērneļiem lielāku uzmanību kā mājas suņiem.

Čezare, izvilcis vienu dvīni no galda apakšas, uzsēdināja to sev uz ceļgala. Tas bija Antonio, spriganākais no abiem mazuļiem, kas tagad, sajūsmā spiegdams, ar tuklajām roķe-lēm centās pieskarties Čezares sejai. Čezare mazajam smaidīja pretī. Antonio un arī pārējie bērni bija viņa pusbrāļi un pusmāsas. No Paolo pirmās laulības bija tikai Čezare.

Čezares māte nomira, kad viņš vēl bija pavizam mazs, un Paolo pirms desmit gadiem bija apprecējies ar Teresu. Otrais dvīņubrālis, Arsenio, palaida negantu bļāvienu viņš bija iestrēdzis kaktā. Teresa žigli pieliecās mazo pacelt, līdz ar to izraisīdama uztraukumu vienā no meitenītēm, kas jau stiepa mātei pretī rociņas. Nākamajā brīdī ģimenes jaunākā paaudze skaļās balsīs korītī vaimanāja. Tamlīdzīgās reizēs Čeza-rem neatlika nekas cits kā laisties projām uz stalli.

Aurelio pagrieza galvu uz trokšņotāju pusi.

Vai neuzspēlēt? Varbūt mūzika bērnus nomierinās? -viņš pajautāja. Negaidīdama atbildi, Rafaela sniedza muzikantam arfu, un virtuvē ieplūda brīnišķīgas, saviļņojošas mūzikas taktis, izgaisinādamas visas skumjas. Dvīņi apaļām acīm sēdēja Paolo klēpī un sūkāja īkšķus; meitenītes, virpinādamas pirkstos matus, piekļāvās Čezarem, Lučiano un Detridžam, un šņuksti mitējās. Teresa ar Rafaelu ienesa pēdējos šķīvjus ar ēdienu. Auna staļļos iestājās pilnīgs klusums.

Džordžija, tikko ieradusies bēniņos, dzirdēja arfas skaņas. Londonā viņa iemiga, kāpināti dārdot Rasela iemīļotajām bungām un ģitārām. Nevarētu teikt, ka Džordžijai tāda mūzika riebtos, tomēr viņas miega iztraucēšana Raselam, protams, sagādāja tikpat lielu prieku kā mūzikas klausīšanās. Savukārt te no arfas skanējuma vien varēja pateikt, ka Aurelio rokas vada tīrais muzicēšanas prieks.