Читаем Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta полностью

Koncerta laikā Lučiano pamāja Džordžijai un Čezarem, un visi trīs devās uz stalli.

Ko jūs tagad domājat par di Kimiči? Lučiano pajautāja.

Manuprāt, jaunie un tēvs ir kā diena pret nakti, atbildēja Čezare.

Nezinu, vai viņiem var uzticēties, turpināja Lučiano. Jaunieši, šķiet, ir normāli, bet vīrs tur laukā hercogs Nikolo -pasūtīja Ariannas mātes nāvi par to es nešaubos. Viņa rokas notašķītas asinīm.

Ne jau pirmo reizi, teica Čezare. Tādi stāsti Remorā dzirdēti ne vienu reizi vien.

Bet, iepazīstinot viņus ar Rodolfo, nekas ļauns taču nenotiks, vai ne? jautāja Džordžija. Lai gan šaubos, vai Rodolfo spēs Falko palīdzēt.

Pateikšu tikai vienu, atbildēja Lučiano, ja Rodolfo kaut ko spēs, tad tāpēc vien, ka falko ir di Kimiči, viņš neatteiks.

*

Daudzie garāmgājēji, kas torīt Auna zvaigznājā piestāja ieklausīties arfas melodijā, nepievērsa uzmanību strupajam, druknajam stāvam netīrā, zilā apmetnī. Fnriko, pats par sevi saprotams, bija gājis pa pēdām Nikolo un viņa dēliem jau no Pāvesta pils neies taču zaudēt iespēju kārtīgi apskatīt Auna staļļus. Izšmaucis gar stūri starp klausītājiem staļļu kompleksa pagalmā, spiegs, kamēr visi klausījās arfas skaņās, grasījās pamatīgi aplūkot zirgus.

Enriko piespieda aci zara caurumam dēli. Kā tad Auna jaunieši iegrimuši apspriedē zēni, kam viņš bija sekojis uz Santa Finu, un vēl viens gan jau tas, kas bija ar viņiem skvērā, pirmoreiz satiekot muzikantu. Viens no puišiem bija senatora Rodolfo māceklis no Belecas to Fnriko uzreiz pazina -, taču, redzot zēnu tuvumā, spiegā uzjundījās nepatīkamas atmiņas.

Fnriko aši pārmeta veiksmes zīmi, ar trim labās rokas vidējiem pirkstiem pieskardamies uzacīm un krūtīm. Šādi tā-lieši atvaira neveiksmi. “Dia /” spiegs nočukstēja, pārklādamies aukstiem sviedriem. Tam puikam piemita neizskaidrojamas spējas. Fnriko gan savulaik bija viņu notvēris un pārliecinājies, ka zēns ir no miesas un asinīm, tomēr kaut kas nebija lāgā. Puikam toreiz nebija ēnas, bet, kad Enriko un viņa darba devējs jau grasījās šo atmaskot kā viltnieku, ēna materializējās. Enriko atminējās, cik ļoti tas ieinteresēja viņa iepriekšējo saimnieku Rinaldo di Kimiči.

Enriko nebija ne jausmas, kā tas izskaidrojams, un tas viesa satraukumu. Enriko bija spiegs, kura darba pienākums bija zināt par upuri vairāk nekā pārējiem un iespēju robežās arīdzan par tā darba devēju. Taču Lučiano bija nojaucis viņam pēdas. Okšķerim nepatika būt muļķa lomā, tāpat arī tas, ja kāds par to atgādināja. Visu kārtīgi apsvēris, Enriko saistīja zēnu ar citu satraucošu noslēpumu negadījumu ar viņa iecerēto Džuliānu.

Atrāvis skatienu no dēļa spraugas, Enriko pieplacināja tai ausi. Bariņš runāja par senatoru Rodolfo, un tas pats par sevi bija interesanti. Kāpēc lai senatora mīļākais māceklis par viņu runātu ar staļļa strādniekiem? Sarunu biedri, šķiet, bija visai draudzīgās attiecībās.

Rādās, Hercoga apciemojumi kļuvuši par ieradumu, -viens ierunājās.

Par laimi, Merlai Santa Finā briesmas nedraud, atsaucās otrs, pēc balss jaunāks.

Varbūt viņš grib kaut ko izzināt? teica balss, pēc kuras Enriko sazīmēja Lučiano.

Ja viņš zinātu, kas notika Auna zvaigznājā, mums ne mirkli nebūtu miera, piebilda vecākais zēns.

Fnriko atmeta ar roku tālāk varēja neklausīties. Spiega iekšējā balss bija teikusi, ka Santa Finā ir noslēpums, un nojauta, šķiet, nepievīla. Laiks apciemot jauno draugu Djego.

10. nodaļa. Lučiano stāsts

Tiklīdz hercogs Nikolo atstāja Auna stalli, visi atviegloti nopūtās. Bet dēliem gan viņš noteica palikt uz vietas.

Ja vien tas nesagādā jums neērtības, sinjor Paolo, Hercogs teica namatēvam, kas, protams, neuzdrīkstējās iebilst.

Netīk, ka mūsu naidnieka dēli saietas ar mūsu jaunajiem, tiklīdz Hercogs aizgāja, Detridžs vērsās pie Paolo. Karieti Nikolo bija atstājis Falko rīcībā, bet pats lieliem soļiem devās darīšanās uz pilsētu.

Paolo purināja galvu.

Varbūt nākotnē tā būs, viņš teica. Vecais naids, iespējams, izkūpēs. Nekas slikts par abiem jaunekļiem nav dzirdēts.

Kazi, šie tomēr darbojas tēva uzdevumā, Detridžs nelikās mierā, un izvilinās no mūsu jaunajiem vairāk, nekā šamiem būtu jāzina.

Arīdzan manuši, sakārtojuši guļammaisus, jau posās uz promiešanu.

Pateicamies par jūsu sirsnīgo viesmīlību, Aurelio svinīgi atvadījās no Paolo un Teresas. Taču mums laiks doties ceļā. Gribas apciemot vecos draugus pilsētā.

Abi palocījās, sakļautām plaukstām pieskardamies pierei. Pēc tam viņi sāka runāt savā valodā, paši tulkodami: Miers jūsu namam un saimei lai jums labi klājas, bet jūsu naidniekiem lai uzkrīt bēdas.

Pēc brīža manuši jau bija gabalā kā spilgti putni lidojumā uz dienvidiem.

Dīvaini ļaudis, teica Teresa, bet man viņi patīk.

Manušiem šī nama durvis allaž būs atvērtas, piebilda Paolo. Vini atsauc manā atmiņā senākus laikus un krietnā-kas ieražas.

Перейти на страницу:

Похожие книги