Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

Hercogs bija mēģinājis Aurelio par muzicēšanu atlīdzināt, bet Gaetano iečukstēja tēvam ausī, un sudrabs neuzkrītoši pārceļoja pie Rafaelas. Džordžija nobrīnījās: skat, arī jaunais augstmanis ievērojis, kura rokās manušu ģimenē ir naudas maks! Un tūdaļ apķērās, ka nemaz nezina, vai viņi maz ir pāris. Manuši svešos ļaudīs šķita diezgan atklāti, bet nu, kad abi bija projām, izrādījās, ka par viņiem maz kas zināms.

Lučiano nebūt nejutās pārsteigts par abu di Kimiči brāļu vēlmi palikt. Skaidrs Geatano apņēmies ievākt ziņas par stravaganti lietām. lai nu kā, domājot par attiecībām, kas veidojās starp varenās ģimenes dēliem un Auna ļaudīm un līdzinājās draudzībai, zēns jutās ērmoti.

Pievienojies mums, Čezare, aicināja Gaetano. Protams, ja tavs tēvs neiebildīs. Mums ir kariete mana brāļa ērtībām.

Paolo neiebilda, un visi pieci jaunieši sakāpa di Kimiči karietē, kurai bija ar samtu noklātas iekšsienas un priekšā aizjūgti ar spalvām izpušķoti zirgi. Lučiano, braucot kopā ar ļaudīm, kurus viņam mācīja uzskatīt par ienaidniekiem, jutās pavisam savādi. Arī Čezarē no bērna kājas bija iepotētas bailes un neuzticība pret di Kimiči.

Džordžijai tamlīdzīgas bažas izpalika. Tālijā visi vienā balsī skandināja, ka di Kimiči esot gatavie sumpurņi, un viņa jau sāka ticēt, ka no Hercoga tumsā labāk vairīties. Taču, ja neņemtu vērā švītīgos tērpus un izsmalcināto uzvedību, Gae-tano un Falko būtu pavisam parasti zēni. Katrā ziņā nesalīdzināmi jaukāki par Raselu un viņa drauģeļiem.

Brauciet pa Dienvidu ceļu! Gaetano izrīkoja, un pēc brīža kariete ripoja pa Auna bruģēto ielu, apbrauca Campo un pagriezās uz dienvidiem platās Zvaigžņu ielas virzienā un tālāk uz Mēness vārtiem.

Gaetano pieliecās tuvāk Džordžijai, lai parunātos.

Mums neiztikt bez jūsu palīdzības, jaunais di Kimiči ķērās vērsim pie ragiem. Ja brālis būs neizārstējams, viņu piespiedīs saistīties ar baznīcu. Gaetano gan neteica to, kas piespiedīs, bet tas tāpat bija skaidrs.

Un tev to negribas? Džordžija jautāja Falko, cenzdamās iegūt laiku.

Jaunākais brālis rādīja domīgu vaigu.

Ne visai, viņš gausi teica, bet manī jau neviens neklausās. Es labāk dotos uz universitāti, tāpat kā brālis, un studētu filozofiju, glezniecību un mūziku.

Džordžija centās iztēloties sešpadsmitā gadsimta universitāti. Falko nebija invalīdu ratiņu jādomā, tādi Tālijā vēl nav ieviesti, tāpat arī uzbrauktuves un tamlīdzīgas ērtības. Ja Falko nespēs normāli staigāt, uz lekcijām viņš būs jānes ar nešanu.

Vai stravagantes nevarētu manam brālim kaut kā palīdzēt? Gaetano vērsās pie Džordžijas. Pie Falko tika atsaukti labākie Tālijas ārsti, neko vairāk viņi palīdzēt nespēj.

Tikai augstākās prasmes, kas, kā zināms, piemīt jūsu dabas filozofiem, varētu sniegt Falko cerību uz atveseļošanos.

Džordžija nezināja, ko darīt. Viņa taču nav nekāda filozofe, bet jaunais augstmanis uzrunā viņu kā godājamu zinātnieci. Džordžija nebūt neapšaubīja, ka īstais cilvēks varētu būt noslēpumainais Rodolfo vai arī Elizabetes laika doktors, varbūt pat Paolo, ko, šķiet, dabas māte apveltījusi ar autoritāti. Varbūt izcilas spējas, par kurām Džordžijai līdz šim nebija ne jausmas, piemita pat Lusjēnam, ja jau viņš tik neizskaidrojami iekārtojies šajā pasaulē. Turpretim Džordžija bija tikai izstīdzējusi desmitās klases skolniece un nespēja neko citu kā vien pārvietoties no pasaules uz pasauli. Vai tad tas zēnam ar milzīgajām, tumšajām acīm un kroplo kāju var kaut kā līdzēt?

Falko, kas Džordžiju vēroja, negaidot vērsās pie brāļa, sacīdams: Diez vai viņa spēs man palīdzēt.

Gaisotne karietē saspringa, un Džordžija juta vaigos sakāpjam sārtumu.

Viņa? pārjautāja Gaetano. Stravagante ir sieviete?

Lučiano steidzās palīgā.

Džordžijai Tālijā jāmaskējas. Mēs, stravagantes, cenšamies neizcelties.

Lučiano neapstrīdami novērsa uzmanību no Džordžijas. Abi di Kimiči tagad griezās pie Lučiano, dedzīgi apbērdami viņu ar jautājumiem.

Tu arī esi stravagante ? jautāja Gaetano. Tad jau tu pie Reģenta apgūsti šo mākslu!

Lūdzu, teica Falko, ja kaut ko zini, pastāsti mums! Vai tie stravagantes spēj dziedināt ķermeni?

*

Kad Hercogs atstāja Auna zvaigznāju, viņam pa pēdām aizslīdēja vīrs zilā apmetnī. Sasniedzis Campo delle Stelle, nikolo pagriezās ar seju pret sekotāju un, to pazinis, atslāba.

Cerams, ka parasti tu tik uzkrītoši nedarbojies, Hercogs teica Enriko. Pretējā gadījumā tava spiega vērtība kritīsies.

Protams, mans kungs, Enriko pieglaimīgi atbildēja. Es Jūsu Gaišību nemaz neizsekoju ne prātā nenāk. Pavadīju jūs tikai tāpēc, ka gribēju pavēstīt jaunumus.

Hercogs Nikolo sarauca uzacis. Par Enriko viņš ilūzijas neloloja brā|adēls par spiegu bija izstāstījis visu, kas Nikolo būtu jāzina.

Aunam ir noslēpums, un to viņi no jums, mans kungs, bēdzina, Enriko turpināja. Hercogs kļuva pati uzmanība -viņš taču pats zināja, ka Aunā kaut kas darās pārāk lielu cieņu viņam tur izrādīja.

Un tas palīdzēs Aunam sacīkstēs? Hercogs jautāja.