Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

Vecākais brālis Falko apkampa, un klātesošie ieraudzīja viņa acīs mirdzam asaras.

Nē! Gaetano iesaucās. Nelaidīšu! Tu nedrīksti mūs pamest. Ko tu viens bez ģimenes tur iesāksi? Bez manis?

Falko balss apslāpa brāļa apkampienos.

Labāk visu dzīvi vadīt svešumā, arī tad, ja nāksies iztikt bez tevis, manu brāl, viņš teica, nekā līdz mūža galam nīkuļot puscilvēka ādā, kā man te paredzēts.

To pateicis, Falko atkal vērsās pie Lučiano un Džordžijas.

Esmu izšķīries, viņš teica. Kas man tagad jādara?

11. nodaļa. Bungām rībot

Džordžijai teju visa pirmdiena aizritēja kā sapnī. IVIeitene bija sasniegusi pakāpi, kad parastā dzīve šķiet ireāla; domās viņa nepārtraukti atradās sašķeltajā Remorā ar visām tās intrigām. Par labu nenāca arī miega bads, lai gan visu nakti viņa Remorā taču nepavadīja.

Pēc Falko paziņojuma karietē un Gaetano pretošanās brāļa iecerei Lučiano centās iegūt laiku, teikdams, ka lieta mazliet jāapdomā. Džordžija atviegloti uzelpoja viņa jau sāka justies kā krastā izmesta zivs, gaisotne bija sakaitusi līdz baltkvēlei. Kariete piestāja, un jaunieši izkāpa vietā ar nosaukumu Belle Vigne (,Skaistie vīna lauki). skatienam atklājās zālains pakalns ar mazu ciemu pakājē. Kalna galā, ja ticēt Gaetano vārdiem, pletās Rase-nanu apmetnes dmpas. Džordžija beigās izdomāja, ka rasenani sasaucas ar etniskiem, un labprāt senatnīgo vietu apskatītu, bet Falko nebija pa spēkam pievārēt pat nelielu pauguru.

Atlaidusies zālē, jaunieši pievērsās vieglāka rakstura sarunām.

Bet kāda ir Beleca? Gaetano pajautāja Lučiano. iMan drīz turp jādodas jāpavada jaunā Hercogiene ceļā uz šejieni.

Beleca ir skaistākā pilsēta pasaulē, Lučiano īsi un tieši atbildēja.

Ai, bet viņš jau vēl nav bijis Džiljā, pareizi, brāl? teica Gaetano.

Falko pamāja, savukārt Čezare piebilda: Bet mana pilsēta? Vai tad kaut kur ir jaukāk nekā Remorā?

Katram sava pilsēta jāmil viskarstāk, Lučiano taktiski paziņoja, un Džordžija centās iztēloties tamlīdzīgas jūtas pret Londonu.

Beleca ir būvēta no sudraba un peld ūdenī, turpināja Lučiano. To krustām šķērsām vago mazi ūdensceļi pilsētu tiešām veido pārsimt saliņu virkne. Belecieši prot baudīt dzīvi, pie katras izdevības rīko balles. Pilsētnieki mīl arī savu Hercogieni. Kad iepriekšējā nomira, visus pārņēma izmisums.

Lučiano pieklusa. Abiem di Kimiči prinčiem tas bija vārīgs jautājums.

Kāda ir jaunā Hercogiene? jautāja Falko, un Džordžija nejauši ievēroja, ka Gaetano pieliek lūpām pirkstu.

Pavisam jauniņa, atbildēja Lučiano, kas Gaetano žestu neievēroja. Tikai meitene manā vecumā. Taču jo dienas, jo vairāk viņa līdzinās savai mātei. Turklāt ļoti lepojas ar savu pilsētu.

Vai jaunā Hercogiene ir tikpat daiļa, kā, spriežot pēc runām, bija viņas māte? nevērīgi pajautāja Gaetano, un Džordžija saspicēja ausis.

Lučiano atbildēja īsi: Jā, neko sīkāk nepaskaidrodams.

Brīdi vēlāk Gaetano ievēroja, ka Falko ir saguris, un visiem bija jāatgriežas Remorā. Atpakaļceļā neviens neko daudz nerunāja, taču, izlaižot pie Remoras staļļiem trīs ceļabiedrus,

Falko teica: Neaizmirstiet, ko jums teicu. Vai ieradīsieties rīt mani apciemot?

Falko lūgumu nebija iespējams noraidīt.

Paolo joprojām bija zirgu meistaru sanāksmē, tāpēc Čeza-rem nācās ķerties pie uzkopšanas darbiem. Džordžijai pavērās necerēta iespēja pavadīt laiku divatā ar Lučiano. Gribējās pārrunāt notikušo, uzzināt, kāda loma bijusi talismanam, bet Lučiano, uzmetis Džordžijai vērīgu skatienu, paziņoja, ka viņai labāk stravagēt mājās, nevis pavadīt pēcpusdienu Remorā.

Labi atceros, kā bija ar mani, viņš teica ar smaidu, kas lika sastingt Džordžijas sirdij. Zinu, tu teiksi, ka jūties labi, bet pat veselīgākais cilvēks nespēj dzīvot bez gulēšanas.

Tad nu Džordžija atgriezās mājās nakts vidū, brīsniņu palika nomodā, ieklausīdamās guļošās mājas troksnīšos, un pēc tam iekrita smagā bezsapņu miegā.

Māte, kā Džordžijai šķita, modināja viņu pārlieku agri, mudinādama posties uz skolu. Ari vēlāk diez ko neveicās. Stundās Džordžija nespēja sakārtot domas. Pat angļu valodā, kas no sākta gala padevās visvieglāk, Džordžija nespēja atbildēt uz vienkāršāko jautājumu.

Par laimi, jaunpienācēja Alise Džordžijai pateica priekšā. Abas kopā aizgāja pusdienās, un Džordžija ar prieku atklāja, ka Alise dzīvi interesējas par zirgiem viņai pat bija savs zirdziņš tēva mājās Devonā. Dienas beigās abas meitenes jau bija labas draudzenes. Džordžijai gribējās pastāstīt par Re-moru, bet prieku sagādāja jau saninas par zirgiem.

Pirmdienā Rasels parasti devās uz futbola treniņu, tomēr Džordžija uzreiz pēc stundām mājās negāja. Viņa nolēma aiziet pie Goldsmita kunga. Veikalnieks, ieraudzījis Džordžiju, nopriecājās un šoreiz piedāvāja daudz garšīgāku tēju. Džordžija pat nemanīja, pa kuru laiku bija notiesājusi četrus šokolādes cepumus.

Atvainojiet, viņa teica, pagājušo nakti lāgā neizgu-lējos un nogurusi vienmēr ēdu kā izsalcis vilks.

Man jau likās, ka tu tāda pabāla, Goldsmita kungs piezīmēja, negribas būt uzbāzīgam, bet vai nav kas atgadījies?