Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

Džordžija, atcerējusies, ka Goldsmita kungs ieskaitīts viņas sabiedrotajos, nolēma izkratīt sirdi un pastāstīt par Raselu. Tomēr uzsāka aplinkus.

Vai jums ir ienaidnieki? Džordžija pajautāja.

Dīvains jautājums, Goldsmita kungs atbildēja. Nē, ienaidnieku man visumā nav. Bet sāncenši gan, jāsaka, ir. Zini, ļautiņi, kas cenšas tevi sist pušu vairāksolīšanā citi tirgoņi. Bet tās ir koleģiālas sacensības un satiekoties esam tīri biedriski.

“Ar to Tālija no šīs pasaules atšķiras,” nosprieda Džordžija. No vienas puses, Remoras zvaigznāji ir drīzāk sāncenši, lai gan uzskata cits citu par pretiniekiem. No otras puses, Nikolo di Kimiči, šķiet, bija naidnieks cilvēkiem, kurus Džordžija uzskatīja par savējiem. Ieskaitot stravagantes. bet ko domāt par gaetano un viņa brāli? Viņi taču bija drīzāk draugi.

Katrā ziņā īstāki draugi nekā Džordžijas tā sauktais pusbrālis. Meitene smagi nopūtās.

Vaimandieniņ! iesaucās Goldsmita kungs. Labāk paņem vēl kādu cepumu!

Džordžijai gribējās pasmaidīt.

Man draugu ir maz, viņa atzinās. Vismaz šeit.

Man tāpat, piebalsoja Goldsmita kungs. Bet, zini, draugu jau daudz nevajag, galvenais, lai viņi ir krietni.

Džordžija izšķīrās spert kārtējo uzticības soli.

Varbūt jums zināms, kurā Itālijas pilsētā notiek īpašas zirgu skriešanas sacīkstes? viņa pajautāja.

Un jutās bezgala pārsteigta, kad Goldsmita kungs to tiešām zināja.

Tu domā Sjēnu? Goldsmita kungs jautāja. Katai vasaru tur notiek sacīkstes ar nosaukumu Palio ja nemaldos, pat divreiz. lai nu kur, bet tur sāncensības gars izpaužas.

Turpiniet, dedzīgi lūdza Džordžija, pastāstiet man par Palio'.

Sjēna atrodas Toskānā, netālu no vietas, kur radies tava zirdziņa oriģināls. Pilsēta sašķēlusies daudzās daļās laikam septiņpadsmit, sacīkstēs zirgi skrien ap laukumu pilsētas centrā. Tradīcija iesniedzas gadsimtiem senā pagātnē, un arī pati pilsēta vēl, šķiet, kavējas viduslaikos. Šaurajās ieliņās tikpat kā neredz mašīnu, būtībā nav modernu ēku, vismaz centrā ne.

“Redz, kā,” sprieda Džordžija. “Ja Lusjēna Beleca atbilst mūsu pasaules Venēcijai, tad jau Remora ir radniecīga Sjēnai!”

Vai esat tur bijis? Džordžijai gribējās zināt.

Palio ? Nē, atbildēja Goldsmita kungs. Bet Sjēnā gan, ne vienu reizi vien. Jauka vietiņa. Tev, ja mīli zirgus, arī tur patiktu.

Brīdi vēlāk abi jau tērzēja par jāšanu, un Džordžija pastāstīja par Džīnas staļļiem. Iziedama no veikala, meitene bija jau krietni labākā omā, un, kad Goldsmita kungs atvadījās ar vārdiem: “Uz redzēšanos, un lai tev veicas pret ienaidniekiem!”pagāja mirklis, kamēr viņa atcerējās sarunas sākumu. Tuvojoties mājām, Džordžijai ienāca prātā, ka viņa taču neizstāstīja par savu ienaidnieku. Džordžija pasmaidīja. Goldsmita kungs tik tiešām ir draugs.

Djego, ieraudzījis savu jauno draugu Enriko, nopriecājās. Darba pienākumi viņam bija apnikuši kā rūgta nāve. Djego bija radis pavadīt dienu uz kājām, vislabāk laukā, ganot zirgus, jājot, dažkārt pārvietojot tos pilsētā vai ārpus tās uz tālākām ganībām. Bet tagad dienas lielākoties pagāja, pieskatot mazo brīnumu. Tā jau, protams, nebija zirdziņa vaina. Djego bija pieķēries melnajam kumeļam tāpat kā visi pārējie. Brinumzirgs par to Djego nešaubījās. Bet kāpēc viņš jātur tādā slepenībā?

Djego nebija remorietis, viņš bija dzimis un audzis Santa Finā. Stellata sacīkstēs zēna gados dažas reizes bija pabūts, bet par pilsētas politiku viņš galvu nelauzīja. Djego patika garākas sacīkstes, kurās iespējams paredzēt iznākumu un var vinnēt. Viņam nebija laika nodarboties ar remoriešu trikiem. Darījumu slēgšana, rezultātu paredzēšana ierindas derību slēdzējam ņemties ar tādām lietām un uzvarēt bija tikpat kā neiespējami.

Enriko bija vienisprātis ar Djego.

Šajā pilsētā visi kā nojūgušies, draudzīgi tērgādams, okšķeris izmeta un iekārtojās ērtāk uz siena ķīpas līdzās Djego. Turklāt vēl tik noslēpumaini, pamezdams uz zirgu puisi ašu skatienu, spiegs piebilda.

Remorā tā pieņemts, pamāja Djego. Ja varētu, viņi pat noslēptu miesīgo māti. Gadījumā, ja sāncenši varētu no tās gūt sev labumu.

Kā tev šķiet, vai viņi visi tādi maitas? jautāja Enriko. Vai arī cits sliktāks, cits labāks? Ko tu teiktu, piemēram, par Aunu?

Ak, Auns? Djego mīklaini izmeta, uzsizdams ar plaukstu sev pa pieri. Šo to tev par viņiem vam pateikt.

Būtu jauki, ja tu tā darītu, teica Enriko. Tad mans saimnieks reizi par visām reizēm no manis atšūtos. Padomā, viņš ieņēmis galvā, ka šogad Auns kaut ko perina Stellata sacīkstēm.

Djego saminstinājās. Pēc tam paraustīja plecus. Diez vai slepenībā turētajam kumeļam ir kāda saistība ar sacīkstēm. Lai arī viņš aug straujāk nekā parastie kumeļi un līdz Stellata sacīkstēm būs jājams, auna žokejam neviens neatļaus startēt ar spārnotu zirgu. Kāpēc gan par kumeļu nepastāstīt jaunajam draugam?

Viņi tiešām kaut ko perina, Djego piekrita.

*

Kad Džordžija nākamreiz ieradās Auna staļļos, Čezares un Lučiano tur nebija meiteni sagaidīja tikai Paolo.

Mums jāpārrunā tavas ierašanās mērķis, viņš iesāka, vezdams Džordžiju mājā. Un par mūsu brālību. Kā esi Re-morā iejutusies?