Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

Bet, protams, atbildēja Enriko. Noslēpums tiek glabāts Santa Finā. Esmu jau ceļā uz turieni, lūkošu izdibināt, kas un kā.

Tiklīdz kaut ko uzzini, sūti ziņu, piekodināja Hercogs.

Un, ja tev Santa Finā ievajagas palīdzību vai jāslēpjas, ej uz manu vasaras pili!

Nikolo uzskricelēja uz papīra strēmeles dažus vārdus. Uzrādi to manam pārvaldniekam. Viņš parūpēsies, lai tev nekā netrūkst.

*

Lučiano bija izšķīries.

Pastāstīšu jums visu, kas ar mani notika, viņš iesāka, tomēr jums abiem jāapzvēr, ka nevienam neteiksiet, jo sevišķi tēvam.

Uz brīdi iestājās klusums, kamēr Gaetano cīnījās ar savām ģimenes jūtām. Abi brāļi saskatījās viens tik neglīts, bet fiziski spēcīgs un kustīgs, otrs skaists un tik sakropļots. Abi reizē pamāja.

Zvēram, brāļi solīja. Par pārsteigumu ceļabiedriem, Gaetano lika apturēt karieti, lai abi ar Ealko var Lučiano priekšā nomesties ceļos un pasniegt viņam savus dunčus. Falko pienācīgi sakņupt nespēja, tomēr saliecās uz priekšu un, viebdamies sāpēs, noslīga uz mazāk cietušās kājas.

Abi brāļi svinīgi, vienā balsī noskandināja:

Zvēram mēs pie nama Ziedu pilsētā -Lai tas stingri stāv un nesagrūst -Mūsu vārds no tiesas svēts,

Ņem jel mūsu dzīvības, ja solījums šis lūst.

Pēc tam jaunie prinči mudināja Lučiano paņemt dunčus aiz spala un iešņāpt viņiem abiem plaukstas locītavā.

“Viņi grasās noslēgt asinsbrālību”, nosprieda Džordžija, bet gluži tā nebija. Abi jaunie augstmaņi pastiepa plaukstas uz Lučiano pusi, uz abām mirdzēja sarkanas asins lāses, un tad pamāja, lai Lučiano pieskaras rētām ar lūpām. Džordžija notrīsēja, bet Lučiano nevilcinājās. Tiklīdz viņš sagaršoja di Kimiči labprātīgi izlietās asinis, Džordžija manīja, ka Čezare līdzās atslābst, noprazdama, ka jaunais tālietis bija uzvilkts kā vijoles stīga.

Gaisotne karietē spēji mainījās.

Uz priekšu! norīkoja Gaetano, ielikdams makstī dunci, ko Lučiano viņam bija atdevis atpakaļ, un kučieris metās skubināt zirgus. Izbraukuši pa Mēness vārtiem, viņi laidās dienvidu virzienā, jāsaka gan, ka neviens karietē nepievērsa uzmanību, kurp tā brauc.

Nu vairs neviens nešaubījās, ka di Kimiči visu, ko uzzinās, paturēs pie sevis. Džordžija saprata, ka beidzot varēs noklausīties visu patiesību par Lusjēnu.

Lusjēna stāstījums, protams, būs subjektīvs, bet tāpat aizraujošs.

Es, tāpat kā Džordžija, atstravagēju no citas pasaules, -lučiano iesāka. Mājās biju nopietni sasirdzis ne jau kā Falko -, mana slimība lēnītēm zagās klāt un sagrāva ķermeni.

Gaetano pamāja.

Mēs tādu pazīstam. Šeit to sauc par Vēža sērgu: sagrābusi ķermeņa orgānus, tā saspiež tos kā spīlēs.

Kad atstravagēju pirmoreiz šurp, turpināja Lučiano,

precīzāk, uz Belecu, kas tagad kļuvusi par manu pilsētu, atkal jutos sveiks un vesels.

Falko acis iedegās, bet Gaetano aizturēja elpu.

Vai tas nozīmē, ka Falko, dodamies uz tavu pasauli, tiktu izdziedināts?

Nedomāju gan, atbildēja Lučiano. Varbūt viņš tiešām justos labāk, tomēr lūzumi nezin vai saaugs. Labākajā gadījumā viņš kļūtu spēcīgāks. Tomēr, atgriežoties atpakaļ, spars izgaistu.

Lučiano pieklusa.

Lai arī Tālijā allaž jutos labi, savā pasaulē ar mani kļuva aizvien ļaunāk. Un tad mani Belecā sagūstīja. Stravagācijas īpatnība ir tā, ka tajā brīdī, kad Tālijā ir diena, otrajā pasaulē tumst nakts. Ja kāds no mums paliek Tālijā uz nakti, tajā pasaulē pa dienu viņa ķermenis tiek atrasts aizmidzis, un atmodināt to nevar. Gūsta laikā nespēju atgriezties savā pasaulē, un tur mans ķermenis jau bija komā ziniet, kad cilvēks elpo, bet citādi ir tikpat kā miris.

Jā, atsaucās Gaetano. Mēs tādus gadījumus saucam par Morte Vivenda dzīvo nāvi. Dažkārt tā notiek pēc jāšanas negadījumiem. Tādi upuri ar retiem izņēmumiem ātri vien dabū galu.

Lučiano pamāja.

Ar mani bija tāpat. Necik ilgi, un mans ķermenis tajā pasaulē pārstāja elpot.

Un tad tu nomiri? jautāja Falko, un izskatījās, ka viņa sejā palikušas tikai milzīgās, tumšās acis.

Lučiano vilcinājās.

Es ierados no pasaules, kas eksistē tālā nākotnē, viņš, uzmanīgi izvēlēdamies vārdus, skaidroja. Ārsti ar īpašām iekārtām var kādu brīdi uzturēt dzīvību. īsti nezinu, kas notika ar mani, tomēr, šķiet, laiciņu tiku elpināts, un pēc tam, nosprieduši, ka smadzenes atmirušas, ārsti iekārtu atslēdza.

Karietē iestājās ilgs klusums, un Džordžija apķērās, ka arī pati aizturējusi elpu. Lusjēns izskatījās drausmīgi.

Un tomēr, viņš steidzīgi turpināja, pienāca īpašs bridis, kad atskārtu, ka Šeit, Tālijā, dzīvoju, lai gan savā pasaulē biju miris. Kopš tās dienas nu jau teju gads apkārt esmu Tālijas pavalstnieks un atrodos meistara Reģenta aizbildniecībā, bet dzīvoju pie audžutēva Doktora Krinamortes un viņa sievas.

Bet atgriezties savā pasaulē tu vairs nevari? nerimās Falko.

Uz pastāvīgu palikšanu ne, atbildēja Lučiano. Tagad vairs tikai uz dažiem mirkļiem.

Bet tie nākotnes ārsti, iemnājās Gaetano, pievērsdamies, viņaprāt, nozīmīgākajai daļai stāstā. Vai viņi manam brālim spētu palīdzēt?

To es atkal nevaru tā uzreiz pateikt, atbildēja Lučiano.

Kā tev šķiet, Džordžij?

Es medicīnā maz ko saprotu, Džordžija godīgi atzinās.