Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

Pāris nākamo nedēļu laikā bungu skaņas, spēlētāju un karognesēju diennakts mēģinājumi iezīdās Džordžijai smadzenēs, un viņa tos dzirdēja visur Remorā un Londonā, gultā un skolā, miegā un nomodā. Tās bija Stellata skaņas. katrā zvaigznājā sanāca jauniešu pulciņš atbildīgie par krāšņu izrādi procesijā, kas pirms sacīkstēm apjozīs Campo. paolo paskaidroja Džordžijai, ka delegāciju priekšgalā soļos bundzinieki un karognesēji un tikt izvirzītam viņu pulkā bija liels gods.

Vai Čezares viņu vidū nav? Džordžija jautāja, domādama, ka tāpēc zēna nebija mājās.

Nē, atbildēja Paolo. Šogad Čezare būs mūsu žokejs -pirmo reizi. Pērn gan viņš maršēja parādē.

Karognesēji un bundzinieki jau virzījās ārā no skvēra un pēc brīža ievijās šaurajās zvaigznāja ieliņās, un skaņa ielocījās līdz ar viņu soļiem līkloču rakstā Auna valstībā, kļūdama te skaļāka, te atkal pieklusdama. Nopakaļ, trokšņa un krāsu vilināti, skrēja bērneļi, bet Paolo un Džordžija palika sēžam uz strūklakas akmens apmales.

Tas bija pasakains skats. Spoža saule, zilas debesis, klusi, liegi ūdens šļaksti, gleznainas ielas Džordžijai ienāca prātā televīzijas ceļojumu raidījums. Taču viņa zināja, ka Remoras izskats ir mānīgs, no tās dziļumiem varēja uzglūnēt briesmas. Joprojām bija grūti iedomāties, ka viņai varētu būt viena no galvenajām lomām sarežģītajā Tālijas politisko spēku sacensībā. Viss mazliet atgādināja jaunu datorspēli ar nezināmiem noteikumiem. Čezare lieliski aizstāja rokasgrāmatu, taču nedz viņš, nedz pati Džordžija nezināja, kādi ieroči ir viņas rīcībā.

Jūs allaž pieminat Brālību, un visi stravagantes, izņemot mani, kā dzirdu, ir vīrieši, Džordžija teica. Jūs, senators Rodolfo, Doktors Detridžs, pat Lučiano. Vai tiešām es būtu vienīgā sieviete?

Neesi gan, atbildēja Paolo, pazīstu kādu visai smalku stravaganti džiljā, viņu sauc džudite Mīle. Tēlniece. Vismaz viena dzīvo arī Belonā viņas vārdu gan nezinu. Tomēr tu esi pirmā sieviete stravagante, kas no jūsu pasaules ieradās mūsējā. Atzīšos, ka sākumā biju pārsteigts, sevišķi, kad uzzināju… ceru, ka tu man piedosi tu jau izskaties drīzāk kā mūsu puiši. Taču talismanu izvēle nebūt nav nejauša. Tie allaž atved pie mums cilvēku, ko gaidām visvairāk.

“Ak, kaut tik es zinātu, kādā nolūkā,” domās piebilda Džordžija.

*

Manuši uzturējās Lauvenes zvaigznājā. Ne jau pie staļļiem, bet kāda namiņa tuvumā, kurā dzīvoja večiņa vārdā Grācija. Viņa neraksturīgi savai ciltij bija apprecējusies ar remo-rieti, atteikdamās no mantojuma. Vēl tagad, piecēlusies rīta agrumā, Grācija vērsa seju pretim saulei, bet krēslas stundā allaž no tās atvadījās. Tomēr večiņa ar savu ticību bija noslēgusi kompromisu: pateikusi ardievas klaiņojumu dienām, viņa tagad dzīvoja namiņā.

Grācija bija jau sirma atraitne, lai ari saglabājusi slaidu, pievilcīgu augumu, bet ģimenes dzīves sākumā abi ar vīru gan bija gulējuši saliekamajā gultiņā mājas lodžijā, lai nodrošinātu bērnu ieņemšanu zem zvaigznēm. Bērni četri dēli un trīs meitas -bija jau pieaugušie, kam audzināmi savi bērni, un visi, izņemot meitu, bija atgriezušies pie manušu dzīvesveida. Lūk, kādu likteni viņiem bija novēlējušas zvaigznes!

Aurelio un Rafaela veda Grācijai vēstis no bērniem, kas dzīvoja izklaidus visā Tālijā, līdz ar to, katrreiz ierodoties Remorā, nodrošināja sev viesmīlību atraitnes namā. lauvenes zvaigznājs bija noslēdzis savienību ar Romulu, pilsētu Tālijas dienvidos, ko di Kimiči klana taustekļi vēl nebija aizsnieguši. Tieši tur Grācija bija sastapusi nākamo vīru abi tolaik viesojās Romulā. Pūķa pilsētā bija uzliesmojusi mīlestība starp daiļu, jaunu manušieti un viesi no Lauvenes aploka. Mīlestība izrādījās pietiekami stipra, lai noturētu Grāciju vīra mājas mūros arī pēc viņa nāves. Nu jau pagājis laiciņš, kopš viņa bija ievākusies guļamistabā zem mājas jumta.

Bet sirmgalve arī tagad svinēja agrākās dzīves lielākos svētkus, un tuvais Dievietes festivāls bija pats nozīmīgākais. Stellata grācijai neko neizteica, lai gan tādā dienā viņa labprāt priecātos Lauvenes ļaužu vidū, cerēdama uz viņu zirga uzvaru. Taču ap to laiku Grācijai un viņas manušu viesiem festivāla kulminācija jau būs garām. Manuši kārtējo reizi grasījās pavadīt nakti nomodā, lūdzot Dievieti, zvaigžņu piebārstīto debesu valdnieci. Un gaidīt rītu, kad virs Campo uzlēks saule, lai sveiktu dievietes pavadoni līdz ar pirmajiem saulstariem debess, kas saplūst ar rītausmas gaismu.

*

Vienreizējs! iesaucās Enriko, un viņš nemeloja. Nekā mīļāka par zirgiem spiegam nebija, un, kad Djego parādīja teiksmaini melno kumeļu, Enriko vispirms apbrīnoja tā trauslo daiļumu un neparastās īpašības. Taču jau brīdi vēlāk virsroku guva zemākas dziņas, un Enriko sāka prātot, kādu balvu saņems, kad viņš par šo brīnumu paziņos hercogam Nikolo.

Bet varbūt varētu gūt vēl lielāku balvu, ja kumeļš tiktu atdots Kundzes zvaigznājam? Bet varbūt Dvīņiem? Katrā ziņā tiem, kas piedāvās visvairāk sudraba.

12. nodaļa. Kāršu pulkstenis