Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

Arī tad, ja viņi ieradīsies* Gaetano, cik vien varēdams maigi, turpināja, tev jāatsakās no savām iedomām. Tas taču ir neprāts. Kāda velna pēc tev jāpamet ierastā dzīve, kur visi tevi mīl, un jādodas uz citu pasauli, kur būsi svešinieks? Turklāt nav zināms, vai nākotnes ārsti spēs tev palīdzēt. Pat Lučiano un Džordžija par to šaubās.

Ko tad tu gribi? skarbi atjautāja Falko. Lai palieku šeit uz visiem laikiem un kļūstu tāds kā tēvocis? Vienīgā atšķirība, ka man noteikti vajadzēs kalpus pārnēsāšanai, ja iedzīvošos viņa miesās, kruķi jau tādu svaru neizturēs.

Vai tiešām tu domā, ka nav iespējams izvairīties no tēva plāniem? uztraucās Gaetano. Tu taču varētu pārcelties uz dzīvi Belecā, pie manis un manas Hercogienes.

Esmu dzirdējis, ka viņiem Belecā nav zirgu, Falko, lūpām trīcot, atbildēja.

Bet tur taču būšu es, atbildēja Gaetano un brāli apskāva. Es tevi mīlēšu un par tevi gādāšu. Kas tad tevi mīlēs stravagantu pasaulē?

Par mani rūpēsies Džordžija, Falko palika pie sava. Es neatteikšos, Gaetano! Neliec man to darīt bez tavas svētības!

Gaetano ilgi neatlaida Falko, bet tad, ieskatījies brālim acīs, nopūtās.

Neko darīt, viņš teica. Ja jau esi ieņēmis galvā un nedz ar vārdiem, nedz darbiem nespēju neko mainīt, man jāpiekāpjas. Taču bez tevis man būs bezgala smagi, manu Falkončino! Vēl smagāk nekā pēdējos divos gados. Plecs pie pleca mēs nedzīvosim, tomēr vienmēr jutīšu blakus tevi, gluži kā zēnībā, kad pilī izspēlējām zobenu kaujas.

Hercogs Nikolo, ienācis istabā, dēlu drūmo omu nepamanīja. Pats viņš bija pacilātā noskaņojumā.

Gaetano, no Reģenta pienākusi vēsts, tumšajām acīm spīdot, Nikolo teica. Viņi ir gatavi pieņemt tavu bildinājumu. Tev nekavējoties jādodas uz Belecu!

*

Viljams Detridžs augšstāva istabā izņēma no žaketes kabatas melnā zīdā ievīstītu sainīti. To atraisījis, viņš izklāja melno zīdu uz drēbju lādes istabas stūri. Pēc tam, sajaucis kārtis, Detridžs izlika tās uz zīda pulksteņa veidolā, sākdams no deviņnieka pozīcijas un turpinādams pulksteņa rādītāju kustības virzienā. Pirmā kārts, kas atklājās, bija Putnu princese, kam uzreiz sekoja Čūsku princis. Pirms turpināt, Detridžs saminstinājās.

Tā būs stravagante meiča un viens no jaunajiem jumpravas kungiem, viņš nomurmināja. Aplī izliktās kārtis atklājās cita pēc citas.

Divas Zivis, Burvis, divas Salamandras, divi Putni, Bruņinieks (āče, tas būs jaunais ķeizars), pēc tam Tornis, divas Čūskas, krītošās zvaigznes un visbeidzot Zivju princese un princis.

Un tad Detridžs atklāja trīspadsmito kārti apļa vidū un tā bija Dieviete. Atsēdies stravagante apcerēja rezultātu. visai neierasti redzēt vienviet tik daudz kāršu ar trumpjiem un galma ļaudīm. Turklāt no katra veida pa divām. Detridžs netika gudrs, ko tas varētu nozīmēt. Lai nu kā, Zivju princese noteikti bija jaunā Belecas Hercogiene kāds prieks redzēt viņu līdzās pašmāju princim! Ar kārtīm Detridžs apspriedās zināmā mērā tāpēc, ka vēlējās nolasīt Hercogienes likteni. Krītošās zvaigznes nepārprotami vēstīja par sacīkstēm, bet kāpēc Čezare nostājies līdzās Tornim? Un neba patīkami apzināties, ka pulksteņa vidū parādījusies Dieviete, kam tagad viss pārskatāms kā uz delnas.

Kāršu vēstījumu Detridžs nolēma pārrunāt ar Paolo un ar spogulīti sasniegt Rodolfo; ej nu sazini, kuram no viņiem atbilst kāršu Burvis, taču, jo ātrāk visi stravagantes sanāks kopā, jo labāk.

*

Kā to saprast pazudis? jautāja Lučiano.

Pāvesta pils slieksnis Remorā abiem ar Džordžiju bija grūti pārkāpjams. Pārņēma sajūta, ka viņi nokļuvuši ienaidnieka aplenkumā, lai gan tā bija tikai skaista, vēsa marmora ēka ar spoguļiem. Lučiano, kas jau labu laiku dzīvoja Belecā, izsmalcinātība nepārsteidza, bet Džordžija gan jutās neveikli, kā ne savā ādā, sāpīgi apzinādamās savu raupjo apģērbu. Gan jau Pāvesta sulainis būs noturējis viņu par Lučiano kalpu, un, to iedomājusies, meitene jutās vēl sliktāk.

Kad Lučiano un Džordžija tika ievesti nelielā priekštelpā, kur pie loga sēdēja Falko, jaunā di Kimiči acis iedegās. Falko ar viesiem laipni sasveicinājās, sulaiņa klātbūtnē uzrunādams Džordžiju kā zēnu. Kalps aizgāja, un viesi pat nepaguva pajautāt, kur ir Gaetano, kad Falko steidza ziņot, ka brālis jau devies projām.

Viņš jau pirms stundas aizjāja uz Belecu, Falko satrauktā balsi stāstīja. Lai tiktos ar Hercogieni.

Kāpēc tāda steiga? Lučiano, aizdomu pārņemts, stingri noprasīja.

Falko nopūtās.

Gan jau arī tu dabūsi dzirdēt. Ilgi jau nebūs jāgaida, uzreiz pēc kāzām viss nāks atklātībā.

Džordžija ievēroja, ka Lučiano nobāl, kļūdams kā Apol-lona statuja nišā turpat līdzās. Bet tad nāca atplūdi, un Lučiano dusmās piesarka.

Ko tu ar to gribi teikt? viņš uzstājīgi prasīja. Kas precas?

Falko apjuka.

Nu, Gaetano ar Hercogieni, protams, viņš nervozi atbildēja. Reģents saņēma mūsu piedāvājumu, un manam brālim tagad jāapspriežas ar Hercogieni, bet pēc tam jāatved viņa uz Stcllata.

Nemūžam! iesaucās Lučiano. Arianna nekad neprecēsies ar di Kimiči. Tas noteikti ir pārpratums!

Nu bija Falko kārta sarkt.