Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

Beidzot Džordžija tomēr uzzināja, kur Čezare pavadījis rīta cēlienu. Stalli zēns atgriezās sajūsmināts: treniņu trasē ārpus Remoras viņš taču bija jājis ar Arkandželo.

Arkandželo ir lieliskā formā! jūsmoja Čezare, berzēdams zirgam sānus ar salmiem. Pavisam nopietni, man liekas, ka mēs varētu uzvarēt.

Lai Dieviete stāv jums klāt! aši izmeta Paolo, pārmezdams zīmi, ko Džordžija bija ievērojusi jau agrāk: kaut ko līdzīgu krustam, bet ne gluži.

Kāpēc jūs piesaucat Dievieti? meitene jautāja. Katrā zvaigznājā ir savs dievnams, jūs svinat svēto dienas, bet visi cilvēki, ko man gadījies sastapt Remorā, šķiet, pievērsušies senākai reliģijai, un ne jau manuši vien.

Tālieši jau no dzimšanas ir māņticīgi, paskaidroja Paolo.

Esam pieķērušies senajiem laikiem, kad Vidusjūras tautas vēl

pielūdza valdnieci Dievieti. Kad ieviesās jaunā reliģija ar Mūsu Kundzi un Viņas Dēlu mums šķita dabiski abas ticības apvienot. Zvaigžņu ieskautā sieviete tā ir Viņa. Dieviete gādā par mūsu pilsētu, un Viņai vienalga, kādā vārdā Viņu dēvējam.

Džordžija necik gudrāka nekļuva, tāpēc pievērsās saprotamākam tematam.

Apgaismojiet mani par sacīkstēm, viņa teica. Kā tās norit? Nav jau tikai tā, ka uzvar labākais zirgs, un viss?

Nē, nedz arī labākais žokejs, atbildēja Čezare, lai gan, protams, katrs zvaigznājs cer gari uz zirga, gan žokeja meistarību.

Katrā ziņā jāatceras, piebilda Paolo, ka Stellata zināmā paveidā vai formā notiek aptuveni trīs gadsimtus, un nav pamata domāt, ka neturpināsim to vēl vismaz tikpat ilgi.

Džordžija atcerējās, ko viņai bija stāstījis Goldsmita kungs par Palicr, ja remora tiešām ir sjēnas dvīņumāsa, tad neprātīgās zirgu sacīkstes turpināsies ilgāk par četriem gadsimtiem.

Visos zvaigznājos ir staļļi, to tu jau zini, turpināja Paolo.

Visi izvēlas zirgu, kas piedalīsies ikgadējās Stellata sacīkstēs. zirgu var izaudzēt pašu spēkiem vai iegādāties, taču pirkt var atļauties tikai vislabāko. Pēc tam zvaigznājs izvēlas arī žokeju.

Ne jau vienmēr žokejs nāk no sava zvaigznāja kā, piemēram, es, neizturēja Čezare; negribējās taču, lai Džordžija nodomā, ka viņu izvēlējušies tēva nopelnu dēļ. Katrs cenšas nolīgt vislabāko jātnieku.

Pēc dažām nedēļām, sacīja Paolo, no Campo notīrīs dubļus un tas pārtaps sacīkšu trasē. Neskaitāmi zirgi un žokeji auļos mēnesnīcas gaismā, visi zvaigznāji beidzot būs izšķīrušies, kuram jāt sacensībās. Ne jau visi pirms sacīkstēm jūtas tik pārliecināti kā mēs, Paolo uzmeta lepnu skatienu dēlam un Arkandželo.

Man ļoti gribētos būt skatītāju vidū, atzinās Džordžija un tad samulsusi aprāvās. Tēvs un dēls veltīja viņai vienādi līdzjūtīgu skatienu. Bet es jau nevaru, vai ne? Proti, nedrīkstu Remorā nakšņot.

Bet citas sacīkstes tu jau varēsi apmeklēt, Čezare steigšus izmeta, un gala pasākumā tu tomēr būsi, vai ne?

Tas atkarīgs no tā, cikos sacīkstes notiks, atbildēja Džordžija. Uzmetusi skatienu Arkandželo, meitene kaut ko atcerējās.

Vai jūs jājat uz neapsēglotiem zirgiem? viņa pajautāja.

-Jā, atbildēja Čezare. Ar iemauktiem un pavadu, bet bez segliem.

Tas mums mantojumā no senčiem rasenaniem, skaidroja Paolo. Viņi bija vareni jātnieki un sacīkšu braucēji, allaž jāja bez segliem.

“Rasenani bija tāliešu etruski,” nodomāja Džordžija, bet skaļi pateica: Nekad neesmu jājusi bez segliem, bet labprāt to pamēģinātu.

Pievienojies šopēcpusdien man, ierosināja Čezare, ar Arkandželo šodien vairs nejāšu, bet mums netrūkst citu zirgu.

Tu to nopietni? Džordžija mirdzošām acīm jautāja. Bet tad viņa atcerējās savu solījumu Falko. Vienīgi mums ar Lučiano, pirms dodos mājup, jāapmeklē di Kimiči.

Paspēsim visu, Čezare neapjuka. Pasaki to Lučiano. Viņš kuru katru mirkli būs klāt: ar ratiem lēnāka braukšana nekā zirga mugurā.

Vai Lučiano šodien bija kopā ar tevi treniņu trasē? -jautāja Džordžija. Man gan likās, ka zirgi viņu neinteresē.

Viņi tur bija abi ar Doktoru Krinamorti, sacīja Čezare.

Pār staļļa pagalma bruģakmeņiem nodimēja ratu riteņi.

Kā velnu piemin, tā velns klāt, izmeta Paolo.

Lučiano, izlēcis no ratiem, palīdzēja izkāpt audžutēvam.

Džordžijai šķita, ka zēns izskatās labāk nekā iepriekšējā reizē.

Lučiano acis mirdzēja, viss augums izstaroja rosīgumu un mundrumu, izskatījās, ka viņš gatavs mesties piedzīvojumā.

Arī Viljams Detridžs vēl bija sacīkšu varā.

Bet nu gan bij’ vērts to redzēt! uzsizdams Paolo uz pleca, viņš teica. Tavs dēls ir dīvs nudien pēc kentaura!

*

Kā tu domā vai viņi atnāks? Falko jautāja brālim vismaz piecpadsmito reizi.

Ja jau apsolīja, tad būs, kārtējo reizi atbildēja Gaetano. Tomēr sirds dziļumos viņš cerēja, ka jaunie stravagantes izdomās kādu ieganstu un solījumu nepildīs. Gaetano zināja, ka Falko iecere Lučiano un Džordžiju nesajūsmina. Pats viņš ar brāli šajā jautājumā necik tālu nebija ticis tik izlēmīgs Falko vēl nebija redzēts. Tikmēr laiks traucās vēja spārniem -necik ilgi, un Gaetano būs jādodas Vēstnieka misijā uz Be-lecu. Ar šausmām jauneklis domāja, ka viņa prombūtnes laikā Falko varbūt izdosies pārliecināt jaunos stravagantes, lai viņam palīdz.