Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta

Pārvietošanās brīvību, kas Ariannai, lagūnas meitenei, bija sirdij tuva, nācās aizmirst uz visiem laikiem. Pamazām vien viņa iejutās lomā. Soli īsināja stīvie apakšsvārki un smagie tērpi, cieši sasaitētajās korsetēs pat gribēdama viņa nespētu sagumt. Tad nu jaunā Hercogiene ieguva reputāciju kā gracioza un pašpārliecināta būtne, kam piemīt arī daiļums; jebkurš, kas meiteni pazina viņas draiskajās sendienās, justos bezgala pārsteigts.

Līdz ar pielāgošanos kustību ierobežojumiem Ariannai nācās apgūt gribējās to vai ne diplomātijas mākslu, tāpat arī krietni papildināt zināšanas gan iekšzemes, gan ārzemju politikā. Rodolfo bija stingrs skolotājs. Kas par to, ka viņš bija mīlošs tēvs, kam meitas parādīšanās bija mainījusi dzīvi. Rodolfo bija arīdzan Belecas reģents, līdz ar to viņa galvenais pienākums bija nodrošināt, lai Arianna sekmīgi tiek galā ar darbu, ko uzņēmusies.

Tas bija iekļauts ari līgumā. Arianna bija piekritusi piedalīties I lercogienes vēlēšanās pēc pamatīgas apdomāšanās un apspriešanās ar iepriekšējo ģimeni. Meitenei likās, ka viņa zina, ko uzņēmusies. Taču pēdējos mēnešos uzmācās šaubas, vai, līdz galam zinādama, ko nozīmē būt Hercogienei, viņa maz būtu piekritusi.

Tagad Arianna daudz labāk saprata savu māti. Nebija grūti iedomāties, cik nogurdinošas tai bija likušās nebeidzamās Padomes sēdes un Senāta sanāksmes, pavalstnieku personīgo prasību uzklausīšana ikmēneša Tautas pieņemšanas dienā. Droši vien mātei gribējās izvairīties no biežās publiskās uzstāšanās, tāpēc viņa izmantoja dublieri, lai nu kā, Arianna bija stingri nolēmusi tamlīdzīgas blēdības nepiekopt.

Pirms diviem mēnešiem jaunā Hercogiene piedzīvoja pirmās Laulības ar jūru, ļaudama nolaist sevi netīrajā ūdenī, līdz tas sitās viņai pret augšstilbiem un ļaudis vienā balsī kliedza: “Sposatū precības notikušas!” svinības ilga visu nakti. Be-leca beidzot bija pilnībā atguvusies no sērām par iepriekšējo Hercogieni, pavalstniekus bija savaldzinājusi jaunā pēctece, kas tikko bija nodrošinājusi pilsētai pārticību nākamajam gadam. Arianna svētku laikā kavējās atmiņās pie pērngada Laulībām, kuras bija vērojusi, sēdēdama brāļu zvejnieku laivā.

Toreiz Arianna ar viltu bija lūkojusi iekļūt pilsētas mandol-jeru pulkā un visu nakti aizvadījusi, slapstoties uz Madalēnas lielās sudraba bazilikas lodžijas. Šogad no tās pašas lodžijas, stāvot starp diviem pāriem bronzas aunu, viņa māja laukumā sanākušajiem ļaudīm un pēc tam atgriezās savā palazzo, turpat līdzās, uz lepnu laulību pasākumu.

Pērn Arianna ieraudzīja Lučiano apstulbušu un pārgurušu stāvam laukumā. Šogad zēns sēdēja viņai līdzās, tērpies samtā un sudrabā. Pērn Arianna pat neiedomājās, ka viņas vecāki nav vienkāršs muzeja uzraugs un omulīga namamāte. Tagad bija zināms, ka Ariannas māte ir iepriekšējā Hercogiene, bet tēvs tagadējais Reģents, kas patlaban sēdēja Ariannai otrā pusē, vadīdams viņu cauri sarīkojuma svinīgajai daļai.

Šodien jaunā Hercogiene jau bija apmeklējusi skolu bārenēm, uzklausījusi pavalstnieku sūdzības, sākot ar strīdu par miltu sūtījumu līdz pat laulību līgumam starp māsīcu un brālēnu, vēlāk pusdienojusi ar vizītē ieradušos Austrumeiropas princi un pieņēmusi Anglijas sūtni saistībā ar tirdzniecības līgumu. Viņa bija tikusies ar Belecas flotes admirāli, kurš neslēpa aizdomas, ka lagūnas austrumu piekrastes robežvalstīs briest agresija.

Tūlīt kalpones Hercogieni izģērbs un viņa varēs iekrist ērtajā gultā. Ariannas personīgā kalpone Barbara sukāja viņai matus, te pēkšņi pie durvīm pieklauvēja. Tas bija Rodolfo.

Atvainojos par traucējumu, mana dārgā, taču dienas laikā mums nesanāca pārmīt ne vārdiņu. Ja neesi pārlieku sagurusi, varbūt vari palikt nomodā brīsniņu ilgāk?

Protams, varu, atbildēja Arianna un atlaida kalponi.

Palikt divatā ar tēvu ārpus valstiskajām rūpēm bija kā

saldais ēdiens.

Rodolfo iesēdās krēslā ar gobelēna drapējumu, kas bija mantots no Ariannas mātes, iepriekšējās hercogienes Silvijas. Rodolfo uz Silvijas istabu nāca pa slepenu eju, kas tieši savienoja viņa netālo palazzo ar belecas valdnieces pili. tagad šis ceļš bija kļuvis vēl slepenāks, tomēr slēgts nebija. Nepieciešamības gadījumā eja varētu noderēt. Gan viņš, gan Arianna zināja, ka visi uzskata Silviju par mirušu, un tas, ka viņa sveika un vesela dzīvo Padāvijā, nebija zināms nedz Belecā, nedz Padāvijā. Sprādzienā mira cita sieviete, un Hercogienei šobrīd nekādas briesmas nedraudēja.

Esmu ieradies ar divām vēstīm, teica Rodolfo, tikmēr Arianna turpināja sukāt matus pati.

Labi, viņa sacīja, vai viena būs par Lučiano?

Tev taisnība, smaidīdams atbildēja tēvs. Šodien Doktors Detridžs ar manu spoguļu palīdzību sazinājās ar mani.

Abi veiksmīgi aizkļuvuši līdz Remorai un jau paguvuši iekulties dēkā.

Dēkā? Arianna ilgpilna pārjautāja. Bet tad viņas seja samācās. Briesmas viņiem taču nedraud, vai ne?

Ne vairāk kā ikvienam no mums, kas nonāktu di Kimiči cietoksni, atbildēja Rodolfo. Tieši ar cietoksni saistās mana otrā vēsts, un tā laikam tik priecīga nebūs. Šodien pie manis ieradās hercoga Nikolo sūtnis.